Raksts

Valoda — mūžības klauzulā*


Datums:
16. janvāris, 2012


Autori

Dita Arāja


Foto: martinluff

Intervija ar Anitu Rodiņu, LU Juridiskās fakultātes docenti.Jautājums par valsts valodu Latvijā būtu jāizlemj 18. februārī. Tad mēs acīmredzami paļautos, ka tauta ir gudra un zina, kā jānoreaģē uz uzdoto jautājumu.

Satversmes tiesai pēc Saeimas deputātu pieteikuma būs jālemj, vai apturēt tautas nobalsošanas procesu par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Kā jūs no juridiskā viedokļa vērtējat deputātu vēlmi apturēt referendumu?

Pirmais, uz ko es gribu vērst uzmanību, — Satversmes tiesa (ST) nevar atbildēt uz jautājumu, vai referendums ir likumīgs. Tādu jautājumu atbildēšana nav ST kompetencē. ST ir tiesu institūcija, kas atbilstoši savai kompetencei risina tā saucamos specifiskos strīdus par normatīvo aktu savstarpējo atbilstību.

Anita Rodiņa, Foto: Inga Kundziņa, AFI

ST kompetence izsmeļoši ir noteikta Satversmes 85. pantā[ 1 ] un precizēta ST likuma 16., 17. pantā[ 2 ]. Proti, ja runājam par abstraktajiem konstitucionālās kontroles subjektiem, kas ir vismaz 20 deputāti, [kas var iesniegt pieteikumu ST], tad viņiem ir tiesības rosināt, lai ST izskata lietas par likuma atbilstību Satversmei. Viņi var arī rosināt jautājumu par starptautiskā līguma atbilstību Satversmei un var apstrīdēt normatīvo aktu atbilstību citam augstākam juridiska spēka normatīvam aktam. Saeimas deputāti ir tiesīgi apstrīdēt arī citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam, tajā skaitā — arī Satversmei. Un visbeidzot — Saeimas deputāti var apstrīdēt arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību starptautiskiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

Taču man vēl joprojām nav bijis iespējams precīzi redzēt, ko tad Saeimas deputāti šajā gadījumā ir apstrīdējuši ST.

Deputāti jau to neatklāj.

Un tas jautājums visvairāk interesē konstitucionālo tiesību speciālistus, it īpaši tos, kas specializējas ST procesa jomā. Raugoties no juridiskās loģikas, es paredzu, ka Saeimas deputāti, iespējams, varētu apstrīdēt ST kādu normu no likuma Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu[ 3 ]. Bet, ko konkrēti, — to mums visiem būtu interesanti uzzināt. Šaubos, vai Saeimas deputāti tiesā varētu apstrīdēt Saeimas prezidija lēmumu. Manuprāt, šādas kompetences viņiem nebūtu.

Šo lielo nezināmo mums vajadzētu atšifrēt, Saeimas deputātiem vai nu nākot klajā ar plašāku skaidrojumu, kā viņi saredz lietu, kas ir aizvirzījusies uz ST, vai arī gaidīsim, kad parādīsies kāda informācija no ST.

Ja mēs skatāmies uz deputātu rīcību pēc būtības — kā jūs vērtējat to, ka deputāti apstrīd Satversmē noteiktās tautas tiesības savu viedokli izteikt referendumā? Deputāti ar savu rīcību it kā pasaka — mums nepatīk tas, ko daļa tautas grib un ko tai ļauj Satversme, tāpēc mēs to apstrīdēsim.

No ST procesa viedokļa deputātiem ir tiesības vērsties ST, ja viņi spēj un māk atrast pamatu atbilstoši ST likumam. Taču šajā konfliktā, ļoti sarežģītajā problēmā, kas mums tagad ir radusies, izkristalizējas, ka no vienas puses mēs zinām — ir Satversmes 2. pants[ 4 ], kas paredz, ka suverenā vara pieder Latvijas tautai. Atbilstoši šim suverenitātes uzstādījumam, atbilstoši tautvaldības principam, kas tālāk skaidro, kā tauta realizē savu varu, mēs zinām, ka tautai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības un tajā skaitā — tautai ir tiesības tautas nobalsošanā izlemt jautājumus, kas atbilstoši Satversmes 73. pantam[ 5 ] nav aizliegti izlemšanai. Tātad šīs ir tautas suverenās tiesības piedalīties tautas nobalsošanā.

Otrs aspekts, kas mums jāņem vērā, ir tā saucamais satura aspekts — par ko būs tautas nobalsošana. Uzstādot šādu jautājumu, manuprāt, mēs nonākam pie tādiem valsts pamatjautājumiem kā nacionālas valsts dibināšana, pastāvēšana, latviešu tautas kā nācijas pastāvēšana savā zemē. Šeit jāatsaucas uz Eiropas kopienu tiesas tiesnesi un pie Valsts prezidenta dibinātās Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju Egilu Levitu, ka dažus no šiem principiem, salīdzinot ar citām konstitūcijas normām, var uzskatīt par virsnacionāliem principiem jeb angliski — supreme principles. Šeit ir tā lielā izšķiršanās. Šis ir vitāli svarīgs un vitāli nozīmīgs jautājums, un tieši tādēļ mums ir radušās kolīzijas.

Es nebūtu gatava pateikt, ka vienam ir simtprocentīga taisnība vai otram ir simtprocentīga taisnība. Cik esmu informēta, Konstitucionālo tiesību komisija ar šo jautājumu strādā, jo Valsts prezidents arī ir nācis klajā ar savu uzstādījumu. No vienas puses viņš tā kā skaidro — redziet, Satversme man uzliek par pienākumu nodot Saeimai to, ko tauta man iesniedz. Bet tajā pašā laikā viņš pats savā vēstulē Saeimai ir teicis, ka, iespējams, šis likumprojekts ir pretrunā ar Latvijas neatkarības dibināšanas un neatkarības atjaunošanas pamatā liktajām idejām. Šeit ir nākamais jautājums, par ko mēs varētu diskutēt, — vai Valsts prezidentam bija vai nebija vēl kādas citas izvēles iespējas? Prezidents savu viedokli, cik man saprotams, būvē uz konstitucionālo tiesību zinātnē vēl šodien respektējamā profesora Kārļa Dišlera pagājušā gadsimta sākumā paustajām domām, ka Valsts prezidentam nekādu īpašo izvēles iespēju nav — viņam ir jānodod izstrādātais likumprojekts Saeimā.

Bet kā uzskatāt jūs?

Man būtu gribējies vairāk dzirdēt un redzēt Valsts prezidenta skaidrojumu, kāpēc viņam nav iespējams nekādi citādi rīkoties. Bet es atturētos pateikt, ka viņš rīkojās simtprocentīgi pareizi vai simtprocentīgi nepareizi. Šeit ir lielais pētniecības darbs, kuru, es prezumēju, Konstitucionālo tiesību komisija sāks un kas mums nākotnē būs ļoti vajadzīgs, lai mēs varētu atbildēt jau jautājumu par suverena tiesībām un konstitucionālas iestādes tiesībām.

Bet ja jūs būtu prezidenta padomniece, kādu ceļu prezidentam ieteiktu?

Šajā situācijā pagaidām es nekādu konkrētu risinājumu, kādus soļus Valsts prezidents varētu kādā noteiktā virzienā spert, neredzu. Tautas nobalsošana ir sagatavošanas beigu posmā, tad ko gan vēl Valsts prezidents citu varētu darīt? Viņš ir izpildījis savas „pastnieka” funkcijas, nododot likumprojektu Saeimai. Saeimā jau it kā nelielas diskusijas norisinājās, bet tādu konkrētu vai kardinālu viedokli vismaz es nesadzirdēju.

Viena lieta, ka tagad juristi, balstoties uz šo konkrēto gadījumu, varēs meklēt risinājumus nākotnei. Bet vai tagad prātīgāk nebūtu nevis nobremzēt referendumu, bet ļaut, lai tauta pasaka savu viedokli? Tad vismaz uz kādu laiku šis jautājums būtu izbeigts un juristi varētu domāt, kā šādus jautājumus risināt nākotnē.

Mums ir jānoskaidro, ko darīs ST. Es sliecos piekrist viedoklim, ka šis jautājums jāizlemj 18. februārī. Tad mēs acīmredzami paļautos, ka tauta ir gudra un zinās, kā jānoreaģē uz uzdoto jautājumu. Bet, kā mēs redzam, šī situācija ir nopietni samudžināta, un zināms pamatojums šai samudžināšanai arī ir.

Ja runājam par konstitūciju, tad atceramies izskanējušos viedokļus, ka vajadzētu atsevišķus pantus apstiprināt par negrozāmiem. Vai Satversmē, lai aizsargātu valsts pamatus, būtu vajadzīgi šādi panti?

Šāda prakse ir zināma vairākās valstīs, arī mūsu demokrātijas paraugam Vācijā un, ja nemaldos, arī Lietuvas konstitūcijā. Tās ir tā saucamās mūžības klauzulas, un tajās parasti tiek nostiprinātas tiešām ļoti būtiskas normas, kas attiecas uz valsts pārvaldes formu, respektīvi, uz neatkarīgas demokrātiskas republikas ideju. Latvijā šajā kategorijā varētu būt arī valsts teritorija, kas kādreiz pagātnē ir bijusi diezgan kutelīga lieta. Valodas aizsardzība manis minēto valstu konstitūciju negrozāmajos pantos gan nav iekļauta.

Ja mēs raugāmies uz šo ideju [mūžības klauzulā nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā], tad es drīzāk atbalstītu domu, ka mums acīmredzami vajag atgriezties pie diskusijas un domāt, vai Satversmē jau tagad 77. pantā[ 6 ] noteikto normu aizsardzību vajadzētu vēl stiprināt. Prezumēju — tā varētu būt karsta diskusija. Dabūsim atgriezties pie vecām Satversmes sapulces stenogrammām, vēlreiz rūpīgi pētot, vai mūsu Satversmes tēvi šādu ideju vispār ir pieļāvuši. Jo doma, 77. pantā iekļaujot pamatnormas, manuprāt, bija padarīt šīs konstitūcijas normas gandrīz vai par negrozāmām, ņemot vērā kvorumu prasības. Bet, kā mēs redzam, ne vienmēr tas, kas sākotnēji iecerēts, arī piepildās. Valstī ir tautas daļa, kas tomēr domā citādāk, un tās ir arī šīs daļas tiesības.

Kāpēc, jūsuprāt, vajadzētu Satversmē dažiem pantiem noteikt negrozāmības principu?

Lai aizsargātu un saglabātu konkrētas vērtības. Lai mums vairāk nebūtu jāpiedalās tautas nobalsošanā, kurā pēc būtības mums jāatbild uz jautājumu, vai mēs gribam, lai Latvija kā nacionāla valsts pastāv.

Droši vien šajā brīdī kādi citi juristi un politologi jums oponēs, ka izpratne par nacionālu valsti ir mainījusies.

Jā, un tāpēc jau tā arī būs diskusija. Ļoti smaga diskusija. Protams, viens teiks, ka jāstiprina negrozāmie panti, bet tajā pašā laikā, ja paskatāmies, 4. pants[ 7 ] 1998. gadā ir grozīts tieši ar mērķi stiprināt latviešu valodas aizsardzību. Arī, piemēram, 6. pants[ 8 ] ir 77. pantā [iekļauts kā] tautas nobalsošanā grozāmais pants. Jautājums — vai 6. pantu mums vajadzētu iekļaut kā negrozāmu pantu šajā „mūžības klauzulā”, jo varbūt kādreiz mēs nonāksim pie secinājuma, ka mums tomēr vajag kādu citu nevis proporcionālu vēlēšanu sistēmu. Šajā diskusijā varēs izpausties gan politologi, gan tiesību eksperti, gan ārvalstu eksperti, gan Saeimas deputāti, — nu visi.

Ja mēs tomēr nonākam līdz referendumam, kurš no juridiskā viedokļa būtu spēcīgāks arguments latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai Latvijā, — vai atturēties un uz referendumu neaiziet, ļaujot nesavākt kvorumu, vai arī aiziet un pateikt, ka neesam par krievu valodu kā otru valsts valodu?

Ja mums, Latvijas pilsoņiem, ir dotas tiesības piedalīties tautas nobalsošanā, tad kā atbildīgiem pilsoņiem mums šīs tiesības tomēr būtu jāizmanto. Tādēļ es uzskatu — ja tautas nobalsošana, pirmkārt, ir rosināta un, otrkārt, ja tajā tiek izlemts vitāli svarīgs — nacionālas valsts — pamatjautājums, tad es uzskatu, ka mūsu — pilsoņu — pienākums ir iet uz referendumu. Protams, nevajag pārspīlēt un valodas jautājumu eskalēt uz citiem, piemēram, nepilsoņu tiesību jautājumiem. Šoreiz mums ir jākoncentrējas uz konkrēto jautājumu — vai esam vai neesam par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā.

Demokrātiskā valstī, ja cilvēks kaut ko atbalsta, viņš piedalās notikumos. Ne velti ir amerikāņu teiciens — ja tu neatbalsti korupciju, tad nepiedalies tajā. Apvērsti mēs varam teikt — ja tu kaut ko atbalsti, tad paud savu viedokli, nevis paliec mājās, skaties televizoru un bubini zem segas, ka esi neapmierināts ar dzīvi Latvijā.

(Pieteikums Satversmes tiesā par referenduma konstitucionalitāti un apturēšanupdf)

(Lēmums par lietas ierosināšanu un lūgumu sasaukt Satversmes tiesas rīcības sēdipdf)

(Rīcības sēdes lēmumspdf)

* Intervija notika 2012. gada 13. janvārī.

Audio fragmenti no intervijas:

Kā vispār vērtējat šādu iniciatīvu?

Pantu negrozāmība

Iet vai neiet uz referendumu?

18. februārī - referendums (Latvijas Radio)

Iespējamais deputātu pieteikuma variants ST

Konstitucionālo tiesību komisija

Latvijas Republikas Satversme

Likums par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu

Mūžības klauzula Satversmē

NA un V slēpj pieteikumu Satversmes tiesai

Satversmes tiesa

Satversmes tiesas likums

Valodas referendums (delfi.lv)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!