Raksti

Ja prezidenta kandidātus izvirzītu pašvaldības, tad tiktu pārstāvēts plašs pretendentu loks un no caurspīdīgas un cieņpilnas sacīkstes neatteiktos tik daudz piemērotu personu, kā tas notika aizvadītajās vēlēšanās.

Neskaidrās iekšpolitiskās situācijas dēļ iespējams ir tas, ka partijas ievēl tādu prezidenta kandidātu, kura vārds pašlaik nevienam nav zināms. Šāds rezultāts varētu būt labvēlīgs Latvijas demokrātijai.

Bez priekšvēlēšanu tēriņu limitiem vēlēšanas kļūst nevis par ideju un partiju programmu cīņu, bet sacensību starp oligarhiem. Ja bagātajiem ļauj nopirkt tik daudz reklāmas, cik ir viņu spēkos, viņi monopolizē politisko diskusiju.

Tautas nobalsošanas pozitīvs rezultāts faktiski padarītu neiespējamu drošības iestāžu likumu un tiem līdzīgu likumu grozījumu pieņemšanu, jo tauta būtu paudusi stingru nostāju pret manipulācijām ar valsts drošību atsevišķu personu šaurās īstermiņa interešu vārdā.

Satversmes 72. panta piemērošanas gadījumā Saeima ir zaudējusi kompetenci lemt par strīdus jautājumu, kas pāriet pilsoņu kopumam.

Atceļot priekšvēlēšanu tēriņu limitus, politiskās partijas riskē nākamajās vēlēšanās palikt zaudētājos, jo var parādīties naudīgāks politiskais spēks, kas ar reklāmām pārtrumpos pašreizējās partijas.

Cerams, ka nākamajās vēlēšanās vairāk mediju spēs veikt svarīgāku funkciju, nekā tikai kalpot par “tiešo pastu” starp partiju kampaņu rīkotājiem un vēlētājiem.

Ir apšaubāms, ka nolieguma aizlieguma ieviešana nacionālajās tiesībās veicinās okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā līmenī.

Esošās Latvijas-Krievijas robežas apstiprināšana, atbrīvošanās no ilūzijām par Krieviju un pievēršanās būtiskiem Latvijas attīstības jautājumiem būtu labs nācijas politiskās veselības tests.

Neatkarīgi no tā, vai Jānis Šmits un viņa domubiedri Saeimā ir lasījuši Hobsa darbus, viņu argumentācija (brīvības bīstamības pamatojums caur valsts izdzīvošanas prioritāti) un atsevišķas iniciatīvas (Satversmes labojumi, ieviešot tajā pareizu laulības definīciju) kopumā iekļaujas Hobsa valsts filozofiskajā modelī.

Normatīvo aktu prasības vai instrukcijas vēl pašas par sevi negarantē līdzdalību. Līdzdalības kultūra ir jāmācās abām pusēm – lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai, kas izsaka savu viedokli.

Saeimas vēlēšanas ir galā, un jāpiekrīt lielākajai daļai ekspertu – visdrīzāk nekas nemainīsies salīdzinājumā ar pēdējo valdību. Tomēr, ja valdības nestabilitāte kā politiskā kursa sastāvdaļa saglabāsies, turpmākajos četros gados mēs visdrīzāk pieredzēsim vismaz trīs centriskas koalīcijas.