Mums ir tālejoši noformulēts jautājums par to, vai SF ieviešana sasniedz Latvijas sociālās politikas tālejošos mērķus – novērš sociālo izslēgšanu, veicina nodarbinātību un dzimumu līdztiesību. Protams, ka šobrīd ir par agru atbildēt uz šiem jautājumiem, jo pārāk maz programmu ir ieviests, lai mēģinātu vērtēt to ietekmi. Atsevišķu aktivitāšu ieviešana pat tikusi uz vairākiem mēnešiem apturēta. Tādēļ šodien mēs varam vairāk runāt par pirmajiem iespaidiem un problēmjautājumiem SF ieviešanas procesā. Gribētu sākt ar labajām lietām. Atšķirībā no situācijas pirms gada, šobrīd ir pārliecība, ka SF līdzekļi tiks apgūti, lai gan ir jautājums, vai tas būs kvalitatīvi. Otrs ir partnerības princips, kas lēnām tiek ieviests un aizvien stingrāk tiek ievērots. NVO un sociālo partneru līdzdalība Uzraudzības un Vadības komitejās, kā arī jaunā NAP izstrādē ir tam piemērs. Arī šodienas seminārā aizvien jūtamāka ir atgriezeniskā saite. Konsultāciju iespējas pirms lēmumu pieņemšanas ir arvien plašākas. Mūsu uzdevums ir ne tikai uzstādīt problēmas, bet arī piedāvāt atbildes. Tas ir arī mans aicinājums citiem diskusijas dalībniekiem – iezīmēt alternatīvas. Manuprāt, galvenie problēmjautājumi ir vairāki. Ja runā par sociālo iekļautību un cilvēkresursu attīstību, tad būtiski, vai veidojas sinerģija starp ESF un citu SF aktivitātēm. AP to paredz, bet es to neredzu realitātē. Otrkārt, vai horizontālie mērķi reāli tiek ņemti vērā projektu sagatavošanā, apstiprināšanā un ieviešanā. Trešais: kāda ir vērtēšanas procesa efektivitāte. Ceturtais daudziem šajā auditorijā sāpīgs jautājums ir par mazo organizāciju pieeju SF ieviešanā. Tad vēl ir mazāks jautājums par to, kādai ir jābūt optimālai proporcijai starp nacionālām programmām, grantu shēmām un atklāto konkursu projektiem. Par sinerģiju. Atsevišķos projektu atlases kritērijos ir kaut kas par to, ka projekts atbilst arī citu fondu atbalstāmajām aktivitātēm, bet es labprāt dzirdētu kaut vienu piemēru tam, kā reāli funkcionē sinerģija starp ESF un, piemēram, ERAF. Horizontālie mērķi. Par teritoriālo līdzsvarotību ir daudz rakstīts avīzēs, ka lielākā daļa projektu tiek īstenota bagātākajos reģionos. Jādomā, ka šodien minētais piemērs par Lauku atbalsta dienestu šodien tiks mainīts, jo šobrīd bija, ‘kas pirmais brauc, tas pirmais maļ’. Par dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgām iespējām kā horizontālo mērķi. Tas ir iekļauts visās aktivitātēs. Notiek rezultātu un pamatdatu apkopošana dzimumu un vecumu griezumā, dzimumu līdztiesība Uzraudzības un Vadības komitejās, sieviešu nodarbinātības veicināšana, rūpes par tiem, kas atgriežas darba tirgū pēc bērna piedzimšanas un institūciju stiprināšana. Pirmie novērojumi ir, ka komitejās dzimumu līdztiesība ir nodrošināta. Vispārīgi projektos arī šis princips it kā ir iekļauts. Realitātē man šķiet, ka projektu vērtējot tā šobrīd tomēr ir tikai formāla lieta. Līdzīgi kā attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un informācijas sabiedrību, nav specifisku un vērtētājiem saistošu vadlīniju. LM it kā ir izstrādājusi vadlīnijas, taču tās nav saistošas, turklāt pati vērtēšana ir vairāk vērsta uz formāla ķeksīša ielikšanu. Nākotnē būtu nepieciešams šīs vadlīnijas padarīt saistošas un ieviest punktu sistēmu, kad nepieciešams savākt minimālo punktu skaitu, lai projekts kvalificētos pēc horizontālā mērķa. Šobrīd nav realizējies sākotnējais nodoms projektu atlases brīdī papildus punktus piešķirt dzimumu līdztiesības ziņā pozitīviem projektiem. Arī tas ir nākotnes jautājums. Jāpalīdz ir projektu vērtētājiem saskatīt vai nu riskus vai iespējas dzimumu līdztiesības ziņā šķietami neitrāliem projektiem. Arī projektu iesniedzējiem tas ir svarīgi, piemēram, zināt – ja uzņēmumā ir skaidras dzimumu līdztiesības vadlīnijas un viņi dod darbiniekiem daļēja vai fleksibla darba laika iespējas, tad viņi dabūtu papildus punktus. Tas būtu dzimumu līdztiesības audzinošs pasākums, jo varbūt cilvēki sāks aizdomāties, ka tas atmaksājas finansiālā izteiksmē. Pārejot pie ietekmes novērtēšanas, tad visos programmas uzraudzības rādītājos ir ietverti horizontālie rādītāji. Piemēram, dzimumu līdztiesības gadījumā tās ir atšķirības sieviešu un vīriešu vidējā darba samaksā. Mēs runātājām Uzraudzības komitejā, ka šis rādītāju skaits būtu jāpaplašina, iekļaujot arī nepilnu darba laiku nodarbināto rādītāju vai kopējās sieviešu un vīriešu nodarbinātības atšķirības. Var runāt arī par profesiju segregāciju. Labi ir tas, ka ir paredzēts pasākumu iznākumu rezultatīvos un ietekmes rādītājus mērīt visu vecuma grupu un dzimuma aspektā. Tas ļaus vērtēt ietekmi. Neizslēdzu, ka nākotnē analizēs arī citus aspektus, piemēram, etnisko griezumu. Par vērtēšanas procedūru runājot, situācija ir tāda, ka vērtētājiem ne vienmēr ir koherenta izpratne par to politiku, ko viņi ir aicināti ieviest un pret kuru viņiem ir jāvērtē projekti. Es piekrītu, ka te ir vajadzīga apmācība. Mēs ceram, ka nākošajā SF plānošanas ciklā būs globālo grantu iespējas, kas mazām organizācijām būs vieglāk pieejamas. Visbeidzot par nacionālo programmu, grantu shēmu un atklāto projektu konkursu proporciju – ir skanējusi kritika par to, ka valsts pārāk daudz līdzekļu apsaimnieko pati savās institūcijās. Svarīgi ir saprasts, kādēļ proporcija ir tieši tāda. |
