Pēdējā laikā sabiedrības uzmanība nereti pievērsta jautājumiem, kas skar cilvēka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, piemēram diskusijas par mazo HES, bīstamo atkritumu dedzinātavu vai naftas terminālu būvēšanu. Tāpēc būtu svarīgi noskaidrot ekoloģijas tiesisko saistību ar cilvēktiesībām. Katra tiesiskā regulējuma pamatā ir uzdevums sabalansēt savstarpēji pretēji vērstas intereses. Ekoloģisko[1] tiesību viens no galvenajiem pamatuzdevumiem ir sabalansēt dabas vides objektu (piemēram, zeme, tās dzīles, meži, ūdeņi, dzīvnieki un augi, gaiss, ozona slānis) saglabāšanas un aizsardzības nepieciešamību ar cilvēku vajadzībām pēc dabas resursu izmantošanas. Šāda konflikta risināšanai sabiedriskajā domā pamazām izkristalizējās ilgspējīgas attīstības princips. Otrs svarīgākais šo tiesību uzdevums ir dabas objektu pasargāšana, lai cilvēku iedarbība tos nenovestu līdz pilnīgai iznīcībai. Ekoloģiskās tiesības ir ļoti jauna publisko tiesību apakšnozare, tās pieskaitāmas trešās paaudzes cilvēktiesībām. Otrās un trešās paaudzes cilvēktiesības raksturo nevis aizsardzība pret valsts iejaukšanos, bet gan personas aktīvas tiesības prasīt no valsts pozitīvu darbību, lai īstenotu tiesības praksē. Lielā mērā šo tiesību iedzīvināšana ir saistīta ar valsts finansiālajām iespējām, kā arī no politiskās gribas. Šīs tiesību apakšnozares vēsture ir mērāma gadu desmitos, pretēji, piemēram, civiltiesībām, kuru vēsture sniedzas gadu tūkstošos. Tomēr galvenā atšķirība ir normu mērķī. Piemēram, citās tiesību nozarēs normas pasargā kāda tiesību subjekta intereses no citu tiesību subjektu nevēlamas (prettiesiskas) iedarbības. Savukārt ekoloģisko tiesību normu galvenais mērķis un augstākā jēga ir pasargāt pašu cilvēku no tā veiktās neapdomīgās darbības kaitīgajām sekām. Daba nespēj pati stāties pretim cilvēka pārmērīgajai vēlmei izmantot tās resursus. Tādēļ ir nepieciešamas tiesību normas, kas šo nemitīgo iejaukšanās procesu dabā padarītu saprātīgu, videi draudzīgu un pēc iespējas saudzīgāku. LU juridiskās fakultātes profesors J. Strautmanis terminu “ekoloģiskās tiesības” lietoja kā sinonīmu sabiedrības izdzīvošanas tiesībām. Jau pieminētā ilgtspējīgās attīstības principa pamatpostulāts ir radīt tādu dabas resursu izmantošanas modeli, kas vienlaicīgi nodrošinātu gan pašreizējo cilvēces ekonomisko un sociālo vajadzību apmierināšanu, gan arī neradītu draudus nākamo paaudžu izdzīvošanai. Šis princips sevī ietver prasību izveidot efektīvus un dabai draudzīgus enerģijas ieguves un izmantošanas veidus (piemēram, plūdmaiņu, saules, vēja, ģeotermālo), nodrošināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī censties mazināt vai, ja ir iespējams, likvidēt, jau nodarīto kaitējumu dabas videi. Īpaša nozīme šā principa pamatā esošā domāšanas veida radīšanā, kā arī vides apziņas veidošanā, bija R. Kārsones grāmatai “Klusais pavasaris” (1962), kā arī īpaši atzīmējama ir D. Medouza grāmata “Robežas jau pārsniegtas” (1972). Šis princips ir normatīvi nostiprināts LR likuma “Par vides aizsardzību” 3.pantā. Ekoloģisko tiesību nozīme un loma palielinās arī starptautiskajā cilvēktiesību apritē. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), interpretējot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmo daļu, kas garantē ikvienas personas tiesības uz privāto dzīvi, par šo tiesību ierobežojumiem atzīst arī gadījumus, kad kāds vidi piesārņojošs objekts rada personas traucējošus apstākļus (piemēram dūmus, smakas). Šādā gadījumā ECT īpaši uzsver, ka ir nepieciešams taisnīgi līdzsvarot tiesību subjektu ekonomiskās attīstības intereses ar apkārtējo personu tiesībām uz privāto dzīvi (lieta Lopez Ostra V. Spain). Tas nozīmē, ka tiesības uz labvēlīgu dabas vidi ir saprotama kā cilvēktiesību (īpaši tiesību uz privāto dzīvi) viena no neatņemamām sastāvdaļām. Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 6.pantā (bijušais 3 – C pants) ir noteikts, ka dabas aizsardzības prasības ir nepieciešams ievērot, realizējot EK politiku. Šā līguma 174.pantā (bijušais 130 – S pants) ir noteikts, ka EK vides aizsardzības politikas mērķi ir vides aizsardzība un tās stāvokļa uzlabošana, cilvēku veselības aizsardzība, dabas resursu racionāla izmantošana, globālo un reģionālo ekoloģisko problēmu risināšana. Augstākminētais rada pamatu secinājumam, ka ekoloģisko tiesību kā cilvēktiesību izpratne nemitīgi attīstās, pilnveidojas, un šo problēmu sekmīga risināšana nevar tikt atstāt vienīgi atsevišķu valstu vai starptautisku organizāciju ziņā. Uz problēmu sekmīgu risinājumu var cerēt, tikai liekot lietā kopīgus spēkus. 1998.gada 15.oktobrī, pieņemot Satversmes 8.nodaļu “cilvēka pamattiesības”, ekoloģiskās tiesības ieguva savu konstitucionālo rangu Satversmes 115.pantā. Šajā pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Turklāt šis pants nav minēts Satversmes 116.pantā, kurā tiek uzskaitīti gadījumi, kad pamattiesību ierobežošana ir pieļaujama. Jāņem vērā, ka Satversmes 115.pants lielā mērā ir saistīts ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu, galvenokārt, ar šo tiesību realizācijas raksturu un apmēru. Satversmes 105.panta otrajā teikumā ir noteikts, ka īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Piemēram, Vācijas Pamatlikuma 14.pants paredz noteikumu, ka īpašumam ir jākalpo sabiedrībai. Interpretējot Satversmes 105.panta otro teikumu kopsakarā ar 115.pantu, var secināt, ka personas īpašums nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt citu personu tiesības uz labvēlīgu, veselībai drošu apkārtējo vidi. Tai skaitā nav pieļaujama īpašumtiesību absolutizēšana, kā rezultātā privātīpašnieka rīcība var kļūt neparedzama un nekontrolējama, liedzot vai ierobežojot citu personu augstākminētās tiesības. Ne vien sabiedrībai ir tiesības prasīt, bet arī īpašniekam ir pienākums ievērot tos saprātīgos īpašumtiesību realizācijas ierobežojumus, kas izriet no pārējās sabiedrības tiesībām uz veselīgu un labvēlīgu dzīves vidi. Domājams, ka ekoloģiskās tiesības īpašu nozīmi iegūs pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā par bīstamo atkritumu dedzināšanas iekārtas izvietošanu “Olainē”, kad Satversmes tiesa pirmo reizi savā praksē izvērtēs, kam dodama prioritāte, ja saduras atsevišķu tiesību subjektu ekonomiskās intereses ar cilvēka tiesībām uz labvēlīgu dzīves vidi. ___________________________
[1] no grieķu valodas oikos – māja, miteklis; logos – jēdziens, mācība. Ekoloģija ir bioloģijas apakšnozare, kā izpētes objekts ir dzīvo organismu un vides savstarpējā mijiedarbība
|
