Ivetas Kažokas blogs

Pagājušās nedēļas beigās notika otrais seminārs ciklā “Atslēgvārdi”. Šoreiz tas bija veltīts politiskās atbildības un morāles jautājumiem. Divām prezentācijām sekoja diskusija, kurā gan nepiedalījos – iepriekšējās nedēļas notikumi, semināru tēmu smagums un šoks par to, cik daudzām it kā pašsaprotamām tēzēm es vairs nepiekrītu, mani “uzkarināja”. Šajā blogā nedaudz izvērstā veidā ir pierakstītas piezīmes, ko semināra laikā un vēlāk, prom braucot, sarakstīju savā pierakstu blociņā.

Melnajā drukā ir iezīmētas dzirdētās idejas, parastajā - manas pārdomas. Nevaru garantēt, ka visu esmu uztvērusi pareizi – iespējams, ka dažas idejas ir saprastas nevis tā, kā bija domātas, bet gan tā, kā man pašai tobrīd šķita interesantāk.

1. “Makjavellisms” politikā ir normāla parādība. Politika ir īpaša darbības sfēra, kur morāli argumenti nav pielietojami – līdzīgi kā, piemēram, par ekonomiku nevajadzētu runāt neekonomiskos terminos.

Atšķirībām no pārējām idejām (kur mani priekšstati ir mainījušies), šai domai es nekad neesmu varējusi piekrist. Jā, es redzu iemeslu uzskatīt jurisprudenci vai medicīnu, vai ekonomiku par atsevišķām, savrupām sistēmām, kurām katrai ir raksturīga sava valoda, savs domāšanas veids, sava “loģika”.  Bet es nesaprotu, kur slēpjas politikas “īpatnums”, kas to tikpat krasi diferencē no visa, kas notiek sabiedrībā.

Ja pat jurisprudence aizvien vairāk sevī inkorporē morālus principus (piemēram, ļaujot nepiemērot kādu tiesību normu, ja tā ir netaisnīga; liedzot lietas izskatīšanā piedalīties tiesnesim, kas ir ieinteresēts lietas iznākumā), tad politiku morāle ir caurvijusi vienmēr. Politika ir vieta, kur sabiedrības līmenī tiek risināti jautājumi, kuriem ir visciešākais sakars ar morāli un vērtībām (labākais resursu sadalījums, iemesli piedalīties karā, kā un ko mācīt bērniem u.tml.) un es nesaprotu, kādēļ par politiku nevarētu/nevajadzētu runāt morālās kategorijās.

Man šķiet, ka centieni definēt politiku kā no morāles autonomu sfēru ir nepārliecinoši. To var izdarīt, vai nu hipertrofējot vēlēšanu procesa nozīmi -  proti, politikā “labs” ir viss, kas palīdz cīņā par varu, - vai arī proklamējot politikai kādu īpašu saturu – piemēram, pieņemt visracionālākos lēmumus sabiedrības interesēs (neraugoties uz šo lēmumu morālajām implikācijām). Manuprāt, abas šīs pieejas politiku par daudz vienkāršo – politika nav TIKAI cīņa par varu, līdzīgi kā jurisprudence neaprobežojas ar tiesāšanās procesu. Visracionālāko lēmumu “kalkulācijā” diez vai var iztikt bez  morāliem apsvērumiem.

Apgalvojumi par politikas un morāles “nesavietojamību” parasti slēpj nevēlēšanos morālus argumentus ņemt vērā. Piemēram, ja pievienošanās karam ir “Latvijas stratēģiskajās interesēs”, tad morāle no “aprēķiniem” būtu izslēdzama un, sekojoši, deputātiem nedrīkst viņu lēmumu pārmest, vadoties no argumentiem, kas uz politiku “neattiecas”. Manuprāt, šāds nošķīrums ir mistifikācija – politikai NAV tāda kodola, kur morāliem argumentiem nebūtu leģitīmas vietas.  

2. Runājot par politiku, jāizvairās no moralizēšanas; tā vietā jāmēģina vienoties par to, kādas normas ir pieņemamas.

Es vēlos paturēt savas tiesības uz moralizēšanu, lai gan vēl nesen es zem šīs tēzes būtu parakstījusies.

Man šķiet, ka – ja gribam būt pilnīgi konsekventi – tad atteikšanās no moralizēšanas nozīmētu arī atteikšanos no saviem priekšstatiem par to, kas ir un kas nav taisnīgs, leģitīms, politiski atbildīgs u.tml. Jā, es piekrītu, ka tie ir subjektīvi. Bet, nē, es nepiekrītu, ka nav pareizi ar tiem “uzbāzties” kādam citam, tā vietā pasakot: “izskatās, ka partijas X rīcība ir vērsta pret tiesiskumu un pret cīņu ar korupciju. Es to nekādi nevērtēju, jo nevaru uzspiest savus subjektīvos priekšstatus.  Nāksim visi kopā un spriedīsim, kādas normas šajā jautājumā ir pieņemamas! Partiju gan nevarēs nosodīt, jo tā šo mūsu visu jaunveidoto normu nevarēja zināt. Ja tā vēlreiz līdzīgi rīkosies? Šā vai tā nevarēšu nosodīt, jo tas jau būs cits gadījums un mums atkal būs jāsanāk visiem kopā un jāpasaka, vai iepriekš izveidotā norma skar arī šo gadījumu vai tomēr ne.... ”

Man šķiet, ka šāda attieksme nozīmētu, ka visi politiskie standarti ir jebkurā brīdī pārskatāmi (angliski precīzāk: renegotiable). Pat ja tā ir (un es piekrītu, ka teorētiski nekas neliedz pie tiem atgriezties), es uzskatu vairākus politiskus standartus par Cilvēces Sasniegumiem (piemēram, izpratne par demokrātiju, cilvēka tiesībām un brīvībām, aizvien plašāka tolerance u.tml.) un NEVĒLOS (jā, tā ir tīri subjektīva attieksme!), lai tie tiktu aizvietoti ar VECĀKIEM standartiem. Manuprāt, šajos fundamentālajos jautājumos mācīšanās no vēstures JAU ir notikusi, un šobrīd ir iespējams nosodīt, teiksim, nacismu, atkal un atkal no jauna nepārvērtējot, kas tajā īsti bija slikts un vai joprojām tas ir vērtējams negatīvi.

Šis ir jautājums, kas mani visvairāk mulsina mūsdienu liberālismā – manuprāt, ir pretruna starp tā toleranci pat pret netolerantiem uzskatiem un izpratni par cilvēka cieņu. Ja par katru jautājumu, kur sabiedrībā ir jaušama netolerance (neatkarīgi no tā, cik margināls ir viedokļa paudējs), ir jāsēžas pie viena sarunu galda ar šī viedokļa paudējiem un jācenšas vienoties (labi zinot, ka tas nesanāks, tādēļ tas arī reti tiek darīts), pēc iespējas cenšoties izvairīties no ATKLĀTAS sava viedokļa “uzspiešanas”, tad es nesaprotu, kā var izbēgt no visai asas kognitīvās disonances. Manuprāt, godīgāk ir neslēpt savus priekšstatus par taisnīgumu un gadījumā, kad racionāla saruna nav iespējama vai kompromisa iespējas nav savienojamas ar priekšstatiem par cilvēka cieņu, atzīt, ka pastāv nepārvaramas ideoloģiskas domstarpības un izmantot ne tik daudz diskursa, cik cīņas leksiku. 

 

3. Politikā nevajadzētu ne tikai moralizēt, bet vispār lietot morāles leksiku – piemēram, vārdus sirdsapziņa un līdzjūtība. Morāles diskursā ir ietverta universalizācijas kārtula.

 Piekrītu, ka parasti, lietojot ar morāli saistītu vārdu krājumu, cilvēks “izvirza pretenzijas” uz universalitāti (proti, ka konkrētā gadījumā pastāv: 1) tikai viens pareizs morāls risinājums; 2) šis morālais risinājums ir pašsaprotams visai “saprātīgajai/apgaismotajai” cilvēcei.) Pat piekrītot, ka nereti šādos gadījumos atsaukšanās uz morāli ir  visai šaubīga (jo, piemēram, no morālas perspektīvas tiek nosodīta rīcība, par kuras “amoralitāti” var būt leģitīmas šaubas), es noteikti esmu pret to, lai morāles terminus vispār izņemtu no politikas diskursa.

Tiem ir gan jēga, gan spēks. Jēga – jo tas bieži vien ir vienīgais ierocis to cilvēku  rokās, kuri nevēlas runāt par politiku kā par cinisku vai tikai pragmatisku nodarbi. Pat ja morālas jūtas (ļoti plašā nozīmē - taisnīguma apziņa, līdzjūtība, empātija, sirdsapziņas pārmetumi, vainas apziņa) ir tīri subjektīvas, manuprāt, tās ir cildenākais, kas cilvēkā vispār ir. Turklāt es nedomāju, ka tās ir tik subjektīvas – manuprāt, pietiekami daudz cilvēku ir spējīgi vienu un to pašu situāciju\rīcību novērtēt kā netaisnīgu, lai šīs izjūtas nebūtu iespējams norakstīt kā “sadomātas” vai kā atsevišķu indivīdu fantāziju. Šie vārdi sasaucas ar kristietības terminoloģiju, taču no tās neizriet – tiem ir vērtība arī ārpus reliģiskā kontekstā.

Šādā leksikā  ietvertais SPĒKS ir milzīgs – sasaucoties ar gandrīz katra cilvēka pieredzi, Lielo Vārdu (piemēram, taisnīgums, sirdsapziņa, līdzjūtība) piesaukšana ir  pietiekami saprotama un emocionāli iedarbīga, lai motivētu rīcībai. Jā, 20.gadsimta totalitārās kustības lielā mērā gan Lielo Vārdu piesaukšanu (uzdodot par morālu un taisnīgu kaut ko, kas nes iznīcību), gan Kolektīvas Rīcības izmantošanu ir diskreditējuši, bet, manuprāt,  tas nenozīmē, ka no šī SPĒKA vajadzētu atteikties vispār. To var izmantot abējādi – gan lai veicinātu iznīcības politiku, gan lai tai pretotos.

Bez tam morāles leksika palīdz vispār kaut kā izteikties par politiku cilvēkam, kurš tajā labi neorientējas – morālu terminu izmantošana ļauj viņam formulēt savu attieksmi par to, kā viņš saredz politikas ietekmi uz viņa dzīvi. Nedomāju, ka šādus “neprasmīgi formulētus” viedokļus vajadzētu a priori norakstīt.

 

4. Būtu pēc iespējas jāveicina Hābermasa definēto principu piemērošana likumdošanas procedūrai (kas paredz simetrisku dialogu un pēc iespējas lielāku pietuvinājumu tā saucamajai ideal speech situation)

 Man patīk Hābermasa ideālisms, bet ir viens jautājums, ko es nekad neesmu līdz galam sapratusi, lasot viņa garos (un diemžēl ne īpaši interesantos) tekstus: kādēļ viņš klusē par savu ideju patiesajam implikācijām? Vai cerība ir tāda, ka neviens “nelabvēlis” tās nepamanīs, bet tie, kas pamanīs, klusēs – vēloties, lai neviens neapdraud to pakāpenisku  piepildīšanos?

Ko nozīmē Hābermasa principu pēc iespējas plaša ieviešana parlamentā? Esmu dažas reizes Saeimas komisijās redzējusi procedūru, kas ir tuva ideal speech situation. Proti: 1) deputāti nedala viens otru pozīcijā/opozīcijā – visi viedokļi tiek uzklausīti; 2) lēmumu pieņemšana ir virzīta uz vienprātības panākšanu un beidzas ar konsensus; 3) apspriešanas laikā tiek apskatīti un izsvērti visdažādākie argumenti; 4) nevienam no deputātiem nav nemainīgs viedoklis – visi ir gatavi savus līdzšinējos priekšstatus pāskatīt par labu racionālākiem argumentiem.

Šādi gadījumi ir reti un iespējami tikai īpašos gadījumos: kad izskatāmais jautājums nav politiski svarīgs, deputāti netiek turēti “saitītēs”, kad attiecīgajā komisijā nav spēcīgas pozīcijas/opozīcijas polarizācijas, kad sēdes vadītājam ir vēlme pieņemt pēc iespējas labāku lēmumu un ir pietiekami daudz laika apspriešanai.

Ko nozīmētu mēģinājums iedzīvināt šādu procedūru parlamenta (vai visu komisijās izskatāmo jautājumu) līmenī? Manuprāt, vismaz 3 lietas, kas fundamentāli mainītu parlamentu kā institūciju:

1)            Deputātu maksimāla atbrīvošana no iepriekš uzņemtām saistībām. Piemēram, partiju programmām vai pirms vēlēšanām dotiem solījumiem vai jebkādām koalīcijas vienošanām. Tas viss polarizē/ideoloģizē deputātu attieksmi pret izskatāmajiem jautājumiem un traucē gan nopietni apsvērt citu deputātu  argumentāciju, gan mazina motivāciju meklēt konsensus iespējas. Principā tas nozīmētu partiju politikas galu – saglabājoties vēlēšanām, kandidātiem vajadzētu nevis runāt par sevis aizstāvamajām vērtībām vai interesēm, bet gan par to, cik viņi ir racionāli, godīgi un izvērtēšanai atvērti cilvēki.

 2)            Būtu jāatsakās no vairākuma principa lēmumu pieņemšanā vai arī tas jāpadara maksimāli sarežģīts (piemēram, ja 3 mēnešus mēģinājumi panākt konsensus ir cietuši neveiksmi, tad var balsot - sākumā ar kvalificēto vairākumu, vēl pēc vairākiem mēnešiem - ar vienkāršo vairākumu). Iespēja pieņemt lēmumu balsojot rada kārdinājumu jautājumu ātri izlemt, nemēģinot nopietni atrast konsensu.

 3)            Politisku lēmumu pieņemšanai jābūt maksimāli atvērtai, jo daži deputāti vienmēr būs labāk informēti par kādu jautājumu vai starp deputātiem var būt kāds, kas būs viltīgāks, un spēs “izbīdīt” sev vēlamo risinājumu arī tad, ja tam vajadzēs vienbalsīgu lēmumu (jo citiem nebūs tādas informācijas vai viņi nespēs līdz galam novērtēt sarežģīta priekšlikuma sekas). Tas nozīmē, ka likumdošanas procesā vienmēr ir jābūt klāt dažādu nozaru pārstāvjiem, kuriem nevar tikt liegtas izteikšanās tiesības. Implikācijas: valstij visādi būtu jāpalīdz organizēties tām grupām, kas šobrīd nespēj organizēti paust savu viedokli (piemēram, patērētāji, televīzijas skatītāji, u.tml.)

Vai šāds mehānisms spētu efektīvi funkcionēt? Nezinu. Kā ideāls modelis man tas patīk, bet es nezinu, vai jau šobrīd (nezinot, vai pie šādas sistēmas vispār būtu iespējams pieņemt lēmumus par SVARĪGIEM un/vai sabiedrībā KONTROVERSĀLIEM jautājumiem) ir vērts par to cīnīties.

5. Moralizēšanu (“pakratīšanu ar pirkstu politiķim par neētisku rīcību”)  vajadzētu aizstāt ar procedūrām, kas šādu rīcību nepieļautu.

Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar šo nošķīrumu. Izvēle ir nevis starp moralizēšanu un procedūru pieeju, bet gan starp moralizēšanu atklāti un moralizēšanu CAUR procedūrām.

Jo nevajag būt liekulīgiem un izlikties, ka procedūrām ar morāli nav sakara. Procedūras pat ļoti ietekmē, kāda morāla rīcība ir vai nav iespējama, turklāt to dara daudz slēptākā, institucionāli leģitimētā veidā. Cilvēka uztveres un domāšanas īpatnības redz atšķirību starp gadījumu, kad kādam, teiksim, tiek aizliegts runāt sēdes laikā tādēļ, ka viņš  ir paudis ko amorālu, un gadījumu, kad viņš vispār nav ticis līdz sēdei, jo dalībnieku atlases kritēriji ir speciāli veidoti tā, lai viņu līdz sēdei nelaistu. Atšķirības pēc būtības šeit nav. Taču pirmais gadījums izsauc daudz lielāku sašutumu, nekā otrais, jo – ja procedūras ir pieņemtas šķietami demokrātiskā veidā, - tad tās sev līdzi nes (nereti iluzioru) prezumpciju, ka tās ir arī taisnīgas.

Moralizēšanai caur procedūrām pat nav jābūt apzinātai. Piemēram, atcerēsimies visas tās caurmērā 10-12 sīkpartijas, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, bet uz lielo fona nav redzamas. Valsts nekavē to publisku izpaušanos. Tām tiek piešķirtas 10 minūtes brīvā raidlaika laikā, kad televīziju gandrīz neviens neskatās. Kas principā daudz neatšķiras no jēdzīgas līdzdalības nepieļaušanas – taču ilūzija par taisnīgumu ir radusies, un šīm partijām jau kļūst daudz sarežģītāk pret valsti vērst kādas pretenzijas.

 

6. Cilvēku motivēšanā piedalīties kādos politiskos pasākumos (referendumi, tautas sapulces, u.tml.), nekad nevajadzētu izmantot emocionāli pārsātinātus, patētiskus uzsaukumus. Tā vietā jāizmanto racionāla argumentācija un jācenšas racionālas diskusijas ceļā vienoties ar pretējo pusi. 
 

Kopš pagājušās vasaras es šai domai VAIRS nepiekrītu. Manuprāt, šāds rīcības modelis ir iespējams tikai tad, ja racionāls dialogs ar pretējo pusi vispār ir iespējams (jā, es uzskatu, ka mēdz būt gadījumi, kad tas nav vairs iespējams, pagājušais gads tam bija vislabākais pierādījums). Racionāls dialogs prezumē vismaz kaut kādu gatavību no abām pusēm vienai otru uzklausīt un arī ņemt vērā dzirdētos argumentus, koriģējot savu rīcību. Ja šādas atsaucības nav, tad, manuprāt, kolektīva rīcība, lai paustu protestu, ir likumsakarīga.

Es nezinu, cik lielā mērā ir iespējama kolektīva rīcība, izmantojot tikai un vienīgi sausus, racionālus argumentus. Man ir tādas aizdomas, ka zināmam emocionālam piesātinajumam ir jābūt, - savādāk cilvēki masveidā ielās neizies. Neredzu tur nekā nosodāma, tik ilgi, kamēr paralēli emocionāliem argumentiem ir publiski pieejami arī racionāli argumenti.

Kolektīva rīcība līdz zināmai pakāpei vienmēr būs neracionāla (arī tāpēc, ka katram dalībniekam vismaz nedaudz atšķirsies līdzdalības motivācija), bet tās neracionalitāte, manuprāt, ir attaisnojama ar nepieciešamību mainīt Situāciju (kurā patiess dialogs nav iespējams). Tiklīdz Situācija ir mainīta, emocionālo argumentu un masveida demonstrāciju pamatojums kļūst mazāk leģitīms.  Bet noliedzot masu kolektīvos pasākumus vispār, mēs izmetam arī visefektīvāko līdzekli kā cīnīties ar neatsaucīgiem status quo pārstāvjiem.

7. Nevajag pārvērtēt kolektīvo pasākumu (Tautas sapulces) nozīmi, jo tur katram dalībniekam bija sava motivācija – sākot ar ļoti ideālistiskām un beidzot ar politiski pragmatiskām (daļa no politiskās cīņas). 

Manuprāt, kolektīvos pasākumos individuālās motivācijas gandrīz vienmēr ir otršķirīgas. Katrs doto situāciju izprot kaut nedaudz, bet savādāk. Tas, kas ir svarīgi: kā vārdā notiek pasākums (piemēram, atbrīvošanās no PSRS, cīņa pret skolu reformu, cīņa par godīgu politiku) un (galvenais!) kā par to tiek reflektēts vēlāk. Lai arī kādas ir bijušas individuālās motivācijas, tikai Skatītājs (vienalga – vai viņš ir/nav bijušais pasākuma dalībnieks) no savas vēsturiskās perspektīvas var izvērtēt, vai tas ir bijis Patiess Notikums vai nē. Ir tikai normāli (un tā vienmēr ir bijis), ka skatītājs un vēsture piešķir Notikumam daudz lielāku motivācijas viengabalainību nekā tas ir bijis patiesībā. 

Šodien par 2007.gada piketu pie Saeimas un Tautas sapulci tiek reflektēts kā par tautas protestu pret negodīgu, cinisku politiku. Šie notikumi ir kļuvuši par zināmu atskaites punktu gan esošajām koalīcijas partijām, gan arī kalpo par avotu jaunu politisku spēku piedāvājuma leģitimitātei ( “tauta 2007.gadā pieprasīja godīgu politiku, tādēļ mēs iestājamies par ....”). Tas apliecina, ka šie pasākumi ir kļuvuši par Notikumu, kuram ir sava, uz individuālo dalībnieku motivāciju nereducējama loģika un inerce, kas ļaus tam vēl ilgāku laiku turpināt atbalsoties Latvijas politikā un sabiedrībā. Manuprāt, tas ir apliecinājums tam, ka notikums ir Patiess (proti, tas bija īstā brīdī un rezonēja ar kaut ko ļoti svarīgu pietiekami daudziem cilvēkiem) un ka kolektīviem pasākumiem joprojām ir leģitīma vieta politikā.