Raksts

Pusmiljards ēdāju, pusmiljards konkurentu


Datums:
19. augusts, 2003


Autori

Dace Stirāne


Foto: Krista

Kādas pārmaiņas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā gaida nozari, kurai vēl nekad nav pievērsta tik liela uzmanība kā pirmsiestāšanās sarunās? Bažas par lauksaimniecības izputēšanu ir visbiežāk lietotais eiroskeptiķu arguments, bet cik tās ir pamatotas.

Andra Actiņa, zemnieka un vairāku lauksaimnieku organizāciju biedra un Māra Sprindžuka, bijušā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra un iestāšanās ES sarunu vadītāja sarunu vada Dace Stirāne, LTV Panorāma

Kāpēc līdz šim lauksaimniecības nozare darbojas neefektīvi? Nodarbināto skaits ir liels, bet saražotās produkcijas apjoms – mazs?

Māris Sprindžuks: Lauksaimniecība, ko redzam šobrīd, ir jāvērtē kontekstā ar reformām deviņdesmitajos gados, kad pārgājām no kolektīvās saimniekošanas un ieguvām individuālus zemniekus, kas veidoja katrs savu saimniecību kā māk, katrs pēc sava lieluma. 20% zemnieku varbūt ir spējuši ļoti īsā laikā izveidot konkurētspējīgas, spēcīgas saimniecības, iegādāties modernu tehniku, bet redzam arī lielu skaitu zemnieku, kuri brauc ar to pašu veco “Belorusu”, un Latgalē pat nav “Beloruss”, tur ir zirdziņš. Šie zemnieki tā arī nav kļuvuši par lauksaimniecības preču ražotājiem.

Vai aizvadīto divpadsmit gadu laikā šis vēsturiskais aspekts ir vienīgais?

Andris Actiņš: Ne tik daudz vēsturiskais aspekts, bet jāņem vērā valdības prasme un gribēšana. Mums Godmanis pasludināja, ka lauksaimniecība ir liberāla un līdz 1998.gadam mums tika melots, ka Eiropā ir pilnīgi liberāla lauksaimniecība, ka visi ir brīvi, nekāda valsts atbalsta nav. Tikai 1998.gadā mēs oficiāli uzzinājām patiesību, ka tur plānošana ir vēl stingrāka nekā tas bija varbūt iepriekšējā iekārtā. Nu es skatos, ka 20% zemnieku, kas spējuši attīstīties, ir daudz par lielu.

Cik tad tādu zemnieku ir?

M.S.: Nu tos 20 tūkstošus zemnieku, kas saņem subsīdijas, varētu uzskatīt par preču zemniekiem, kaut gan reģistrēti ir 156 tūkstoši zemnieku saimniecību, ja nemaldos. Bet nu cilvēku hobiju es nevaru īsti uzskatīt par ekonomikas nodarbi, tā drīzāk ir tāda blakus ienākumu gūšana.

A.A.: Tas ir slēptais bezdarbs. Ja pilsētnieks salasa sev sēnes, tad viņš neskaitās lauksaimnieks, bet ja lauksaimnieks tur gotiņu pārtikai, tad diemžēl statistika mums to uzskata par lauksaimnieku. Tas skaits, kurus tiešām varētu reāli uzskatīt par lauksaimniekiem, nekādā gadījumā nepārsniedz jau Šķēles pasludināto skaitli – 3%.

Vai tie, kurus uzskatām par lauksaimniekiem, kļūs bagātāki, iestājoties Eiropas Savienībā? Viens no kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem, kas definēti Romas līguma 39.pantā, ir nodrošināt lauksaimniekiem labklājību, palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus.

M.S.: Visi Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķini liecina, ka jau pirmajā iestāšanās gadā zemnieku ienākumi būtiski pieaugs un līdz 2006.gadam varētu divkāršoties.

Šis ienākumu pieaugums notiek divu faktoru dēļ. Pirmais ir lauksaimniecības produktu cenu pieaugums un otrais – subsīdiju, valsts atbalsta pieaugums. Tas, ko vajadzētu analizēt – cik liela daļa spēs apgūt Eiropas naudu. Un šeit parādās medaļas otra puse, ka faktiski tie, kas jau spējuši izrauties šajos desmit gados, tie sekmīgi varēs apgūt Eiropas līdzekļus, kamēr tiem, kas dzīvo viensētās ar dažām gotiņām, var pat pieckāršot cenu par piena litru, vienalga nekas daudz tur nesanāks.

A.A.: Bet no ES atbalsta maksājumiem Latvijas lauksaimniecība izmantos tikai aptuveni 12%. Varēja būt arī 15% vai 20%, bet ir iespēja izmantot tikai 12%, jo tas atkarīgs no Latvijas valsts budžeta iespējām. Uz papīra jau šie aprēķini par ienākumiem izskatās itin lieli, bet realitāte var būt pavisam cita, jo jau skaidri zināms (zemnieku Saeima aprēķinājusi), ka graudu sektorā ražojošajiem peļņa būs mazāka.

Lai saņemtu Eiropas atbalstu, vajadzīgi lieli ieguldījumi gan vides kvalitātē, gan dzīvnieku labturībā. Īsā laikā jāiegulda ļoti lieli līdzekļi. Pirms pāris gadiem bija aprēķināts, ka Latvijas lauksaimniecībā vajadzētu ieguldīt ap 600 miljoniem latu, bet tas diemžēl nav reāli. Nu labi, būs tiešie maksājumi 25% no tā, ko saņem ES zemnieki, pārdalot līdzekļus no citiem fondiem formāli iespējams saņemt līdz 55%, bet vēl nav drošības, ka Latvijā tā būs, ka valsts budžets to atļaus. Vēl citus maksājumus varēs saņemt tikai pēc apsaimniekošanas plāniem. Teiksim, ainavas atjaunošanas plāniem Latvijas lauku atbalsta dienests būs gatavs projektus izvērtēt tikai pēc 2006.gada.

M.S.: Veids, kā var saņemt Eiropas līdzekļus, ir vienkāršāks un garantētāks tieši lauksaimniekiem un lauku uzņēmējiem, kamēr visām citām nozarēm – kā ceļu būvei – šo atbalstu var saņemt tikai tad, ja sagatavots projekts, kurš uzvarējis konkurencē ar citiem.

Viennozīmīgi, iestāšanās ES zemniekiem rada lielāko piedāvājumu no visiem sociālajiem sektoriem. Varētu teikt, ka tie grūtie laiki zemniekiem faktiski sāk beigties, jo rodas daudz iespējas un tas, ja iet grūti vienā vai otrā sektorā, nenozīmē, ka viņš nevar lauku vidē darīt daudz jaunas lietas un saņemt valsts atbalstu. Turklāt liela daļa atbalsta iet publiskās infrastruktūras sakārtošanai. Es runāju par ceļiem, par ūdens kvalitāti pilsētās, par vides sakārtošanu, informācijas pieejamību, konsultāciju pakalpojumiem, kas arī tiks subsidēti. Tas padarīs šo dzīvi laukos pievilcīgāku.

A.A.: Es piekrītu, ka lauksaimnieki tiešām varētu būt lielākie ieguvēji. Cits jautājums, cik mums ir to lauksaimnieku no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Un otra lieta ir ētiskā puse, kāpēc man vajag ar izstieptu roku gaidīt Eiropas naudu, ja es pats viņu varu nopelnīt? To es šodien varētu lieliski, ja man būtu sakārtots iekšējais tirgus.

M.S.: Protams, ka ir daudzi neatbildēti jautājumi un tas, ka varēsim taisīt viesu mājas un audzēt briežus, nenozīmē, ka tas visur un vienmēr būs izdevīgi. Būtu pareizi, ja valsts veidotu savu skatījumu, kā reģioniem attīstīties. Varbūt mums jāapgūst tie resursi, kas Latvijā ir – dolomīti, šķembas un tamlīdzīgi. Un te ir tā lieta, kas bremzē fondu apgūšanu, jo mūsu izpratne par Latvijas vietu un par tām iespējām, ko varētu darīt, ir tāda diezgan agrīna.

Par Latvijas lauksaimniecības nākotni vairākkārt piesaukta bioloģiskā lauksaimniecība. Patlaban gan tā nesasniedz pat 1% kopējā tirgū. Vai zemniekiem, iestājoties ES, būs izdevīgāk nodarboties ar šo salīdzinoši dārgo ražošanu?

M.S.: Gan milzīga iespēja, gan arī drauds. Iespēja, ka mēs pievienojamies vienam no bagātākajam pasaules reģionam ar 500 miljoniem iedzīvotāju, 500 miljoniem ēdāju, 500 miljoniem tūristu. Tā ir iespēja, kas līdz šim nebija 4 miljonu Baltijā. No otras puses, mums ir 500 miljoni konkurentu, kas ir ļoti labi lauksaimnieki un tūrisma speciālisti. Tas ir labi, jo tā ir iespēja un galvenais, lai ir iespēja.

A.A.: Es gribētu atgriezties pie tēmas, kas tika skarta mazliet iepriekš, proti, mani iepriecina, ka bijušais politiķis un lauksaimniecības speciālists uzskata, ka Latvija Eiropai vēl nav gatava. Norvēģija nobalsoja pret, bija pietiekami attīstīta, lai secinātu, ka izdevīgāk ir sadarboties ārēji un aizsargāt savu iekšējo tirgu. Es gribētu teikt, ka mums par katru cenu nav jāraujas uz Eiropu. Vienmēr pastāv iespēja iestāties vēlāk, paskatīsimies kā klājas Lietuvai un Igaunijai.

Mēs jau patlaban varam brīvi tirgoties ar Eiropu. ES finansējums nepārtrūks, jo Eiropa gribēs parādīt savu varēšanu.

M.S.: Redziet, ja mēs analizējam, kas notiks, ja neiestāsimies, un vai nevajadzētu iestāties tad, kad mēs esam gatavāki, kad sakarīgākas valdības un tā tālāk… Pirmkārt, kas notiks, ja neiestāsimies – tā ir Latvijas sabiedrības griba un Eiropa to respektēs, – palieciet ārpusē, ja jūs negribat būt mūsu kluba biedri, ja jums nav būtisks pirmsiestāšanās atbalsts, tāds kā SAPARD un ISPA. Un šajā gadījumā Latvijai pats sliktākais, kas varētu būt, ir nonākt tādos izolētos tirgus apstākļos. Skatoties uz šiem struktūrfondiem, es redzu vismaz 10 – 20 gadus uz priekšu strauju attīstību, jo tāda nauda nevar neradīt pozitīvu ietekmi. Naudas izteiksmē tie ir 8 – 9% no Latvijas kopprodukta. Es domāju, ka tas ir pozitīvi, ja valsts saskaras ar sava veida izaicinājumu.

A.A.: Patreiz Latvija apguvusi tikai 79% no SAPARD, kamēr desmit ES kandidātvalstis vidēji – 89%, pie kam Igaunija 123%, Lietuva 221%, bet Čehija 341%. Mēs tomēr ar ļoti daudz ko riskējam iestājoties, bet esmu dziļi pārliecināts, ka mēs ļoti daudz iegūsim patlaban nobalsojot pret un iestājoties nākamajā etapā pēc gadiem diviem.

M.S.: Labi, izspēlējam to scenāriju, ka iestājamies pēc diviem gadiem! Ko mēs saglabājam? To pašu raustīto lauku budžetu, politiskās izrādes, tā vietā, lai domātu par nākotni.

A.A.: Mēs domāsim par nākotni, iestājoties pēc diviem gadiem.

M.S.: Es pabeigšu. Kā mēs redzam to pašu lauku attīstību? Valdībā par to nerunā. Es būtu priecīgs, ja patlaban būtu strīdi par to, kā aizsniegties līdz viensētām ar divām govīm. Kā viņiem var palīdzēt? Vai tas ir caur pensiju, vai caur hektārmaksājumiem, vai ar govs subsīdijām, vienalga ar ko, bet par to strīdi vispār nenotiek! Iestāšanās ES mums piespiedīs ātri domāt par to kā attīstīt savu valsti, kā paņemt Eiropas naudu, kā izveidot stipras pašvaldības, kā sakārtot savus ceļus, kā dabūt to naudiņu līdz lauku tantei Bauskā. Tā ir unikāla iespēja. Kāpēc šos divus gadus zaudēt? Kāpēc vārīties tajā pašā vecajā zupā?

Kā ES palīdzēs šai lauku tantei, kas patlaban slauc tās dažas govis?

M.S.: Es domāju, ka jā. Ja šī sieviete ir spēka gados, viņai ir ģimene, kas ir čakla un māk strādāt, viņiem ir iespējas izvēlēties, ko darīt savos 15 hektāros. Vai turpināt ar divām govīm, vai varbūt nopirkt 20 aitas, vai varbūt uztaisīt viesu māju, vai varbūt vēžus audzēt. Lai arī ko neizdomātu, tam būs atbalsts šajā lauku vietā. Ja šī sieviete ir pensijas gados un viņai nav loģiski mūža nogalē uzsākt aktīvu darbošanos vai projektu rakstīšanu, es to labumu redzu tā, ka tie citi zemnieki paliks bagātāki un pieaugs šie sociālie maksājumi. Šai sievietei vairs nebūs jācīnās ar šīm divām gotiņām, jo pieaugs pensija, kad valsts paliks bagātāka.

Vai pārmaiņas lauksaimniecībā neveicinātu likumdošanas izmaiņas, kas ļautu ražotājiem strādāt tikai vietējā tirgū, ja ES prasības ir tiem nesasniedzamas?

A.A.: Atcerēsimies, ka mums vienu brīdi pat vispār aizliedza pienu slaukt ar rokām! Nupat jau gandrīz gadu lauksaimnieki cenšas panākt, lai Zemkopības ministrijas veterinārais dienests izstrādā noteikumus lokālajam tirgum. Šopavasar, apbraukājot Vācijas bioloģiskās saimniecības, es domāju, ka mūsu veterinārajam dienestam šausmās būtu jāslēdz ciet pilnīgi visas no tām. Es saprotu, ka varbūt no jaunajām kandidātvalstīm prasa daudz vairāk, bet mūsu ierēdņi pārspīlē. Un, ja mēs iegūstam divus gadus līdz nākamajam balsojuma, mēs daudz labāk varam līdzekļus izmantot.

M.S.: Nevar jau noliegt faktu, ka katru gadu Latvijā saslimst dziesmu svētku dalībnieki, viens vai otrs armijas pulks. Mums ir pārtikas drošības problēmas un par to ir jādomā. Ja es gribu ienākumus regulāri, es to lietu veidoju sakārtoti, atbilstoši normām. Protams, nav labi, ja vetārsts kļūdās vai pāršauj pār strīpu, bet tāpēc ir jāuzrauga, jo zaudējumi būs uzņēmējam, nevis ierēdnim.

A.A.: Labi, pārtikas problēmas armijā ir visās valstīs. Bet ir jāsakārto, ko drīkst vietējā tirgū. Turklāt augstās prasības nav pasargājušas Eiropu no mājlopu slimībām, kas tur ir daudz lielāka problēma nekā pie mums.

Vai nauda ražošanas modernizācijai būs pieejama neierobežoti?

M.S.: Naudas ir pietiekami. Mana prognoze, ka mēs neiztērēsim, ne ceturtajā, ne piektajā gadā to naudu, kas mums būs pieejama. Jautājums ir vai tas, ka naudas ir pietiekami, nozīmē, ka visi 300 gaļas ražošanas uzņēmumi un ap 60 piena pārstrādes uzņēmumi dara visu, lai sakārtotos kaut vai virzienā uz prasību ievērošanu. Atbilde ir cita. Tā bēdīgā lieta ir, ka daudzi uzņēmumi šobrīd – man jālieto vārds “davelk” – mēģina caur tirgu iegūt pēdējo naudiņu, bet viņu mērķis nav darboties ilgtermiņā un veidot uzņēmumu. Pārtika ir reglamentētā sfēra, tieši tādēļ, ka cilvēks var saindēties, vai pat nomirt no sliktas pārtikas. Un te nav svarīgi, vai mēs runājam par Āfriku, Indiju, Latviju, Eiropu vai Ameriku. Jebkurā valstī cilvēks gribēs drošu pārtiku. Un tad jau tas ir ražotāja izvēles jautājums, vai manā mazajā uzņēmumā ir rentabli pirkt tik dārgas iekārtas, likt tikt dārgas grīdas, sienas un tamlīdzīgi. Varbūt man ir izdevīgi mesties kopā ar kaimiņu? Es nevaru stāvēt pretī tirgus loģikai un nemainīties, tāpēc, ka man tas ir par dārgu.

A.A.: Es piekrītu, ka to naudu mēs neiztērēsim, jo nebūs budžetā līdzfinansējuma. Arī projektu rakstīšanā būs ļoti lielas problēmas. Mēs saņemsim papildu nauda, bet dīzeļdegvielas cena stipri pieaugs, benzīna cena stipri pieaugs, elektrības cena un gāzes cena pieaugs. Ne jau tāpēc nemodernizējam fermas, ka negribam! Nav apgrozāmo līdzekļu, mēs esam nabagi. Ja mums būtu iespēja patreiz saražot savā tirgū to produkciju, ko Latvija patlaban saražo tikai 50% apmērā no savām vajadzībām par 1997.gada cenām, tad lauksaimnieks Eiropai divu gadu laikā sagatavotos pilnībā.

Nu 1997.gadā mēs diezin vairs atgriezīsimies.

A.A.: Jā. Bet visam cenas pieaug, bet zemnieki saņem arvien mazāk par saražoto produkciju.

M.S. Ja mēs runājam par lopkopību, tad ir problēmas, gan ar pienu, gan gaļu un tur šī attīstība ir notikusi lēnāk un faktiski vēl joprojām ir liela jautājuma zīme, kas būs ar šo lielo sadrumstaloto pārtikas ražošanas sektoru. Būtībā skatoties no zemnieku interesēm, viņam ir vienalga, kam pārdot produkciju, galvenais, lai vairāk maksā. Un es sagaidu, ka pārtikas sektorā pēc iestājas ES būs vislielākās pārmaiņas, sevišķi piena nozarē, kas izpaudīsies uzņēmumu pārpirkšanā, saplūšanā un būs cenu kari. Jā, žēl – nacionālā piensaimniecība varbūt tiks izpirkta, pārpirkta, bet zemniekam tas ir izdevīgāk, jo zemniekam vajag 15 santīmus par piena litru. Manuprāt, līdz šim lopkopības sektorā pietrūcis tirgus dalībnieku pašorganizēšanās un kooperācijas.

Vai gaidāmo pārtikas cenu kāpumu nevarētu mīkstināt PVN samazināšana pārtikas precēm?

M.S.: Es to atbalstu, ja cenas samazinātos, pārtika kļūtu pieejamāka, legalizētos lauksaimniecības produktu tirgus, īpaši dārzeņu sektorā, kas ir samērā pelēks un neuzskaitīts, jo mazajiem veikaliem būtu mazāka motivācija šmaukties. Ražotāju konkurētspēja palielinātos. Bet neviena valdība par to neizšķirsies, jo PVN dod ļoti lielu īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā, prasti sakot, cilvēki nedzīvo no tā, ka pērk mēbeles, automašīnas vai namīpašumus. Valstij kļūstot turīgākai, šo likmi noteikti var samazināt.

A.A.: Latvijā ir viena no visaugstākajām PVN likmēm tieši pārtikai. Lauksaimnieki jau vairākkārt lūguši to pārskatīt, jo Eiropas valstīs tā ir zemāka. Bet par cik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju visu savu naudiņu izlieto vienīgi pārtikai, tad, lai to paņemtu atpakaļ nodokļu veidā, šis te PVN tiek saglabāts.

Vai jaunietim, kas pēc diviem gadiem beigs Latvijas lauksaimniecības universitāti, būs izredzes uzsākt savu biznesu lauksaimniecībā, vai arī galvenie vinnētāji būs tie, kas pārejas laikā uz ES būs sakrājuši kapitālu?

M.S.: Es domāju, ka jā, jo Latvija ir unikālā zeme, kur praktiski jebkurā reģionā vēl iespējams lēti iegūt lauksaimniecības zemi, daudzviet vēl kopā ar visām ēkām. Fiziski ir vairāk iespēju nekā tādā Holandē vai Vācijā. Ja runājam par iespējām aizņemties naudu, tad šīs iespējas ar katru gadu pieaug. Arī SAPARD šīs iespējas palielina. Protams, būtu grūtu iedomāties, ka cilvēks pirmo kredītu ņem 100 tūkstošu latu vērtībā, bet pakāpeniski tas ir iespējams. Visbeidzot, lauksaimniecības bizness ir arī dzīvesveids. Ja ir patikšana, griba un vēlme strādāt, tad faktiski jau, īpaši pēc iestājas ES, šīs iespējas būs. Un daudz vairāk tieši jaunajiem zemniekiem tās būs, nekā bija līdz šim, kad vienīgā iespēja attīstīties bija tiem, kas sekmīgi spēja pagrābt no brūkošajiem kolhoziem.

A.A.: Kapitālisms vispār ir bezgalīgu iespēju laiks. Bet arī patreiz ir bezgalīgas iespējas, mums nemaz nav jābūt ES. Tepat Latvijā ir bezgalīgas iespējas atrast savu nišu. Eiropas valstīs ļoti strauji samazinās zemnieku skaits, jo ir pārprodukcija. Un es uzskatu, ka tas ir liels neprāts jaunam cilvēkam sākt kaut ko lauksaimniecībā. Ar to pašu enerģiju viņš daudz lielākus panākumus gūs jebkurā citā nozarē.

M.S.: Es domāju, ka Latvijas valsts pašmērķis nav, lai mums te būtu briesmīgi daudz zemnieku. Mums vajag turīgus, izglītotus cilvēkus, lai mums būtu sakopta vide un skaista valsts. Man nav tik svarīgi, lai tas cilvēks vairāk nopelna slaucot govis vai noganot aitas, vai cērtot mežu, vai iznomājot makšķerēšanas tiesības, vai strādājot pusslodzi par pastnieku, galvenais, lai cilvēki atrod pielietojumu un kaut cik stabilus ienākumus. Eiropas atbalsts rada šīs iespējas daudz labāk nekā Zemkopības ministrijas atbalsts pēdējos gados.

A.A.: Nu Eiropai mēs esam ļoti vajadzīgi, viņai vajadzīga mūsu tīrā ekoloģiskā teritorija. Jā, desmit jaunas kandidātvalstis ir arī jauns tirgus viņu ražotajām precēm. Es tomēr esmu pārliecināts, ka mēs nedrīkstam steigties. Ja mēs pasakām, ka mēs gatavojamies nākamajam balsojumam, tad es domāju, ka mēs Eiropas atbalstu pat saņemsim vēl lielāku.

M.S.: Mēs neesam vajadzīgi Eiropai kā tirgus, jo esam pārāk mazi. Aprēķins ir tīri politisks. Un šī te maksa par laukiem nav labdarība vai kristīga būšana, tas ir Eiropas aprēķins. Paskatāmies uz to pašu SAPARD, es šogad izbraucu cauri laukiem, tas ir fantastiski, cik daudz lauku ir apstrādāti, cik daudz ir labas tehnikas, un tur sava daļa ir arī Eiropas naudas ietekmei.

A.A.: Ir vajadzīga šoka terapija valdībai un arī sabiedrībai, ir vajadzīgs balsojums pret, lai pēc diviem gadiem būtu balsojums par. Un tas būtu izdevīgi arī atbalsta ziņā, ko mēs saņemsim vēl lielāku.

M.S. Es gribu pēdējo vārdu! Nav obligāti skolēns jāatstāj uz otru gadu, lai viņš gūtu mācību, dažreiz varbūt ir nepieciešams ar viņu varbūt rūpīgāk pasēdēt pie tās burtnīcas, un viņš pacentīsies. Es domāju, ka mums nav jāpaliek uz otro gadu vienā klasē.

Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!