Foto: I. Rudzītis, B. Koļesņikovs © AFI
Drīz Latvija, tērpusies līgavas brunčos, dosies pie altāra, lai noslēgtu laulības ar Briseli. Ja ievērojam senās tradīcijas, tad jau parasti puisis prasa piekrišanu meitenes vecākiem. Latvijas un Eiropas Savienības gadījumā jāprasa atļauja visai valstij, tajā skaitā vecākiem, un neiztikt arī bez opīšiem un omītēm. Ko 20. septembrī teiks Latvijas pensionāri, zinot, ka savienības labumus laikam jau baudīs jaunākā paaudze?
Ar Latvijas iedzīvotāju apvienības Pensionāru sekcijas vadītāju Baibu Pelsi un Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietnieci Aiju Kušķi sarunājas Ģirts Salmgriezis,
Radio Brīvā Eiropa
Ar ko jums asociējas Eiropas Savienība (ES)?
Aija Kušķe: Tā ir lielu valstu grupa, kurai ir savstarpēji ekonomiskie sakari. Līdz ar to – šīs valstis viena otru balsta, un tas nozīmē, ka notiek straujāka ekonomiskā izaugsme.
Baiba Pelse: Bet tas jau nenozīmē, ka jāstājas šajā organizācijā! Šīs ekonomiskās attiecības taču pastāv un arī turpmāk pastāvēs. Nekas jau nemainīsies, ja Latvija nebūs Eiropas Savienībā. Manā skatījumā – ES ir savtīgs veidojums. Tā nepiedāvā mums labdarību, kā arī nevēlas mūs iecelt saulītē. Mēs šajā organizācijā tiekam aicināti tāpēc, ka Latvija ir nabadzīga valsts, un Briselei tas ir izdevīgi, jo citiem uz mūsu rēķina pavērsies jaunas iespējas.
Tātad – nosauciet, lūdzu, galvenos argumentus, kāpēc Latvijai ir vai nav jāstājas ES?
A.K.: Tās būs jaunas iespējas valsts ekonomikai. Mūsu bērni varēs atrast labāk atalgotu darbu. Tas nozīmē – arī labākas vecumdienas! Arī izglītības ziņā ES ir soli priekšā Latvijai.
B.P.: Nav argumentu, kādēļ jāiekļaujas Eiropas valstu klubā!
Kāpēc?
B.P.: Tā ir tikai mūsu valdības propaganda. Pirmkārt, Latvija zaudēs savu suverenitāti. Neskatoties, ka prezidente un valdība sludina, ka zaudēsim tikai daļu no suverenitātes, gribu teikt, ka tas nu ir jēdziens, ko nevar sadalīt pa daļām!
Mēs zaudēsim arī neatkarīgo Latviju. Nav daudz tautu pasaulē, kurām pieder sava valsts. Kādēļ atteikties no šīs vienreizējās iespējas? Jāsaka – Brisele diktēs mums savus noteikumus. Viens piemērs – lētie medikamenti, kas tiek ievesti no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas nebūs nopērkami aptiekās, jo tie taču neatbilst Eiropas Savienības standartiem. Tas taču ir skaidrs! Pensionāriem dzīve nekļūs vieglāka!
Kādas tad ir iespējas šajos globalizācijas apstākļos? Palikt ārpus ES? Vai spēsim?
A.K.: Nepiekrītu Pelses kundzei par suverenitātes zaudēšanu. Katrai ES dalībvalstij ir sava valdība, teritorija, kā arī valoda. Labs piemērs ir Īrija, kurai ES daudz ko devusi tās izaugsmei. Pati par to pārliecinājos, tiekoties ar saviem vienaudžiem Dublinā.
Kāpēc daudzas Eiropas valstis tā tiecas uz šo organizāciju? Vai gadījumā skeptiķiem nav neziņa? Mūsu nācijai dažkārt ir raksturīgi šādi apsvērumi – “labāk nē”, “varbūt”, “nogaidīsim”. Kur mēs ar to nogaidīšanu esam tikuši? To jau visi iepriekšējie piecdesmit gadi ir parādījuši, kad dzīvojām zem PSRS karoga.
B.P.: Nav tā, ka cilvēki gatavojas balsot “pret” tikai tāpēc, ka baidās no nezināmā! Jūs izsakāt nievājošu attieksmi pret savu tautu! Pensionāru tūkstoši, kurus es pārstāvu, šos ES procesus ļoti labi izprot!
A.K.: ES nav labdarības biedrība, kas visiem dāsni dala kliņģerus! Latvijas dalība šajā starptautiskajā institūcijā uzliek arī jaunus pienākumus. Daudz būs jāstrādā, lai sasniegtu iecerētos mērķus. Eiropas birokrātija mums ir nepieciešama. Vēlos, lai nekad vairs nebūtu tādi gadījumi kā G-24 kredītu izsaimniekošana.
Jūs gribat sacīt, ka ES pasargās Latviju no valsts nozagšanas?
A.K.: Tieši tā! Nevajag arī diskutēt par valodas zaudēšanu. Viss ir atkarīgs no mums pašiem, proti, kā mēs audzināsim savus bērnus un mazbērnus. Arī Latvijas piecdesmit gadi PSRS parādīja, ka spējam saglabāt savu identitāti. Bet šobrīd Eiropā latviešu valoda tiek cienīta. Lai gan Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga prot vairākas valodas, tomēr Briselē viņa runāja latviski. Tātad – mūsu valoda tiek godāta pirms vēl esam pateikuši “jā” vārdu. Tās ir populistiskas runas, ka mēs ko zaudēsim. Mēs zaudēsim tik, cik paši ļausim. Ja tikai vaimanāsim, būsim vēl dziļākā grāvī!
B.P.: Tā gan nav! Viens piemērs. Satversmē ir izdarīti grozījumi, proti, ja mēs vēlēsimies izstāties no ES, šādu lēmumu varēs pieņemt tikai Saeima. Referendumu par šo jautājumu nevarēs ierosināt iedzīvotāji.
Kur ir problēma? Ievēlēsim tādu parlamentu, kas atbalstīs Latvijas izstāšanos no ES!
A.K.: Nu, ja! Deputātus jau ievēl tauta!
B.P.: (Smejas) Pilnīgi pareizi! Visus šos neatkarības gadus tauta ievēl Saeimu, bet parlaments strādā pret tautas interesēm! Vai jūs to neesat pamanījis?
Esmu gan pamanījis! Acīmredzot, tie politiskie spēki, kas strādā tautas labā, nav tik pārliecinoši, un viņus vienkārši neievēl parlamentā!
B.P.: Jā, tas ir sāpīgs jautājums! Redziet, mūsu valdības jau no pašiem neatkarības pirmsākumiem ir darījušas visu iespējamo, lai noturētos pie varas!
A.K.: Ja mēs paliksim ārpus ES, vai tad mainīsies parlamenta ievēlēšanas paradumi?
B.P.: Tas nav atkarīgs no Eiropas. Šobrīd ES mums nav jāstājas. Vispirms mums jāsakārto sava valsts. Latvijā ir liela plaisa starp varu un sabiedrību! To mums pārmet arī ES. Savtīgu interešu vadīta, vara skrien uz Briseli, pagriezusi tautai muguru! Mūsu organizācija – Latvijas iedzīvotāju apvienība vēlas panākt situāciju, kad vara ir vienota ar tautu! Un tad varēsim lemt, vai vērts iekļauties ES! Bet nu valdošie spēki deklarē – tagad vai nekad. Vara jau nestāsta tautai visu par šo organizāciju. Piemērs, nesen inteliģences konferencē vaicāju, ja mēs šobrīd neiestājamies savienībā, kad notiks nākamais referendums? Tur bija divas meitenītes, kas tika “pasniegtas” kā Ārlietu ministrijas ekspertes. Viena atbildēja, ka tas būs iespējams tikai nākamās paaudzes laikā. Sapratu, ka tie ir meli! Savukārt ārlietu ministre Sandra Kalniete mums pēc tam vēstulē pavēstīja, ka nākamā balsojuma rīkošana ir atkarīga no Saeimas izvēles.
A.K.: Pelses kundze, jūs pieminējāt faktu, ka ES norādījusi uz plaisu starp varu un sabiedrību. Tātad, iestājoties, mūsu valdībai būs jādomā, kā šo plaisu likvidēt! Tādēļ tas ir vēl viens arguments, kādēļ jābalso “par”.
B.P.: Vai ES likvidēs šo plaisu? Pašiem mums ar to vien būs jātiek galā!
A.K.: Jā, šī organizācija vēlas kārtību, kāda ir normālā un demokrātiskā valstī. Un, ja neviens tam nepievērsīs uzmanību, tad plaisa augs arvien lielāka!
B.P.: Dīvaina loģika…
Stop! Nākamais jautājums – nesen Igaunijas medijos plaši tika apspriesta ziņa, ka Pensionāru asociācijas priekšsēdētāja Hilja Kuka ir izvirzījusi ultimātu valdībai: ja tā nepalielinās pensijas, tad Igaunijas pensionāri balsos pret iestāšanos Eiropas valstu klubā. Kā rīkosies Latvijas pensionāri? Īstais brīdis atgādināt valdībai par savām prasībām.
B.P.: Atgādināt varam, bet no savas valdības neko panākt neizdosies. Viņi taču neņem pensionārus vērā!
A.K.: Pensionāru federācija jau daudzus gadus strādā pie šī jautājuma risināšanas. Utopiskas prasības neizvirzīsim pirms referenduma. Gribu teikt, neko nevar iegūt, kaut ko nezaudējot! Jebkurai medaļai ir divas puses un katrai maizei sava garoziņa. Ar to ir jārēķinās!
Ko tad Latvijas pensionāri sagaida no valsts dalības ES? Ir jau skaidri pateikts, ka savienības ražu varēs novākt tikai jaunākā paaudze. Vai vēlaties tādu ES, kurā liela tautas daļa jānoziedo it kā bērnu nākotnes dēļ?
A.K.: Mūsu paaudze un tauta vienmēr vairāk dzīvojusi nākotnei – bērniem un mazbērniem. Kā jau Pelses kundze minēja – visus pēdējos neatkarības gadus esam bijusi ziedotā paaudze. Kādēļ gan savu atlikušo dzīves daļu neziedot savai jaunatnei? Esmu ieinteresēta, lai maniem bērniem būtu darbs ar labu atalgojumu. Gribas jau, lai mani mazbērni varētu mācīties jebkurā Eiropas augstskolā. Labi, jūs teiksiet, ka šodien arī var brīvi studēt daudzviet pasaulē. Bet mums par studijām jāmaksā 30% vairāk, jo neesam ES. Negribu to liegt saviem mazbērniem. Neesmu egoiste.
B.P.: Vai mēs paši savā valstī nevaram nodrošināt saviem bērniem labu izglītību, labas algas? Neredzu argumentus, kādēļ mūsu bērni ES dzīvos labāk. Ir tikai tāds tukšs, utopisks optimisms. Visi tikai saka – stāsimies un būs labāk! Kušķes kundze, lūdzu, argumentus!
A.K.: ES visām jaunajām dalībvalstīm ir jau ir paredzējusi ieguldīt finansiālos līdzekļus. Šo naudu tā nevarēs vienkārši izmaksāt aploksnēs. Tas nozīmē, ka palielināsies arī iemaksas sociālajā budžetā. Protams, tas nenotiks uzreiz – pēc 20.septembra. Taču pēc pieciem gadiem labvēlīgu ietekmi varētu izjust arī mūsu paaudze. Ļoti, ļoti gribu to piedzīvot!
B.P: Man tomēr nav skaidrs, kādēļ ar šo argumentāciju jāgrauj tautas pašcieņa? Vai tiešām mēs paši neko nevaram sasniegt? Jā, ES valstīs ir mazāks korupcijas līmenis. Bet tas nav Eiropas birokrātijas nopelns, bet katra valsts to sasniegusi individuāli.
A.K.: Godātā Pelses kundze….
B.P.: Kā vispār var tā runāt, ka pie mums algu nemaksās aploksnēs. Vai jūs tiešām domājat, ka algu izmaksas dienās Latvijā dežūrēs policisti no Briseles? Varbūt Interpols?
A.K.: Cienījamā, jūs pati nonākat pretrunās. Jūs visu laiku runājat, ka valdība visus neatkarības gadus nav neko darījusi tautas labā. Kas tad pēkšņi mainīsies, ja Latvija neiestāsies ES? Kur tad ir tie spēki, kas savedīs visu kārtībā? Mēs varam sasniegt rezultātus, izmantojot citu valstu pieredzi. Kāpēc mums ir jāizgudro jauns divritenis?
B.P.: Atkal jūs sakāt – paši neko nevaram! Nav zināms, kā ES pie mums uzlabos situāciju.
A.K.: Mīļā Pelses kundze! Es tomēr balstos uz mūsu tautas gudrībām. Viena no parunām ir šāda – gudrs mācās no citu kļūdām, bet muļķis no savējām. Kāpēc mēs nevaram mācīties no pasaules pieredzes un kļūdām, lai beidzot tiktu ārā no šī grāvja?
Tuvojoties referendumam, arvien vairāk notiek plašas domu apmaiņas. Piemēram, lūk, manu darba vietu aizņems ārzemnieks, lūk, mans uzņēmums nebūs konkurētspējīgs ES. Spēles laukumā, kurā sacenšas eiro karsēji un eiro pretinieki, parādās arvien izsmalcinātāki argumenti. Kā atšķirt graudus no pelavām? Kam uzticēties?
A.K.: Paši sev! Latvija var lepoties ar gudriem prātiem un darbīgām rokām! Vajag tikai enerģiski rosīties, jo zem guloša akmens ūdens netek! Mums jābūt gudriem, lai spētu izmantot Eiropas piedāvāto naudu. Neskatoties, ja arī Latvija nebūs ES, mums taču tāpat būs jāuztur tirdzniecības sakari ar šīs organizācijas dalībvalstīm. Vai tad mazā Latvija būs spējīga diktēt ekonomisko toni visai Eiropai?
Bet te ir jautājums, vai jūs ticat valdībai, ko tā vēsta par ES? Latvijā viena no politiskām tradīcijām ir pirmsvēlēšanu laikā doto solījumu nepildīšana. Runas, kas izskan pirms vēlēšanām, pēc tam dažkārt izplēn kā pieneņu pūkas pavasara vējā. Nebaida, ka tā var notikt arī ES sakarā?
A.K.: Piedodiet, bet es tomēr vairāk ticu tiem ļaudīm un informācijai, ko saņemu ne tikai no mūsu valdības, bet arī no ES institūcijām. Jā, šobrīd Latvijā ir situācija – no rīta runā vienus vārdus, bet vakarā jau pavisam ko citu. Maigi izsakoties, ar ticēšanu jābūt ļoti piesardzīgiem. Visu laiku politiķi ir teikuši, ka pensionāri ir nozīmīga vēlētāju daļu, ka no viņu balsojuma ir daudz kas atkarīgs. Bet tikai vakar (21.augustā) radio raidījumā dzirdēju Repšes kungu sakām, ka jārunā ar pensionāriem! Tas ir ļoti īpatnēji, lai neteiktu ko vairāk…Tātad – atkal visu laiku bijām atstāti novārtā.
B.P.: ES nav ticības, bet gan pārliecības jautājums. Valdība nesniedz objektīvu informāciju.
A.K.: Mūsu ļaudis prot analizēt procesus. Jā, būs graudi pelavās. Bet atradīsim un paņemsim to graudu! Iesēsim to auglīgā augsnē! Nenokavēsim!
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.