Katrs noteikti ir dzirdējis stāstus par to, kā lielie mazumtirdzniecības „monstri” (piem. Rimi un Maxima) nemitīgi ekspluatē mazos ražotājus, izspiežot lielas atlaides, laicīgi nemaksājot un kopumā nepārāk labi pret tiem izturoties. Kad tas tiek pagriezts šādā gaismā, ir grūti neizjust līdzjūtību pret tiem, kas ir „mazi” un vairākumā, un nejust naidu pret tiem, kas ir „lieli” un mazākumā (un ļoti bagāti). Vēl jo vairāk, kad „lielie” un „bagātie” ir ārzemnieki (no Norvēģijas un Lietuvas), bet „mazie” ir vietējie ražotāji, tas kļūst pavisam personiski. Tas kļūst par „mēs” pret „viņiem”. Pūlis pieprasa asinis un politiķi ir tikai laimīgi tās izliet. Nav noslēpums, ka jaunie grozījumi Konkurences likumā tika izveidoti, lai pasargātu mazo ražotāju intereses darījumos ar lielajiem mazumtirgotājiem. „Vai tad tas nav labi?”, jūs jautāsiet. Nav obligāti. Patiesībā, šie labojumi ir tas pats, kas iešaut sev kājā.
Katram, kurš izlasītu jauno grozījumu tekstus, rastos jautājums, ko īsti to autori ir vēlējušies pateikt. Nedaudz vienkāršojot, pēc būtības, grozījumi aizliedz lielajiem mazumtirgotājiem (proti, Rimi un Maxima) „ļaunprātīgi” izmantot savu tirgus varu. Izskatās, ka „ļaunums” ir jebkas, kas rada negatīvas sekas ražotājiem. Tas rada daudz interesantu jautājumu. Piemēram, vai tas ir „ļaunums”, ja, piemēram, Maxima izspiež no ražotāja atlaides? Vēl jo vairāk, vai zemākas cenas prasīšana ir „ļaunums”? Pagājušajā nedēļā es tiku uzaicināts piedalīties Rīgas Ekonomikas Augstskolas un Jurista Vaarda kopīgi organizētajā seminārā, kur juristi mēģināja saprast, kas ir un kas nav „ļaunums”. Tas varētu būt pretrunā ar intuīciju, tomēr, kas maziem ražotājiem ir „launums”, varētu būt izdevīgs daudz lielākai un svarīgākai grupai – patērētājiem.
Kā vienkāršāko piemēru apskatīsim gadījumu, kad lielie mazumtirgotāji nežēlīgi izspiež atlaides no piegādātājiem. Esmu pārliecināts, ka ražotāji šo rīcību uztver kā lielāko ļaunumu pasaulē. Tomēr, mazumtirgotāji šīs atlaides padod tālāk gala patērētājiem, kas to uztver kā kaut ko ļoti labu. Vai tiešām (dažu) ražotāju intereses ir svarīgākas par patērētāju interesēm? Šāda domāšana varētu novest pie ļoti bīstamām sekām.
Tagad apskatīsim nedaudz sarežģītāku problēmu – kurai pusei jāuzņemas risks par savlaicīgi nepārdoto preci. Parasti, ne ražotājs, ne mazumtirgotāji nevar precīzi prognozēt, piemēram, cik piena paku iegādāsies pircēji nedēļas laikā. Tomēr mazumtirgotājam ir jāizlemj, cik piena paku iegādāties no ražotāja. Parastā kārtība ir tāda ka savlaicīgi nepārdotais piens tiek nodots atpakaļ ražotājam. Tas nozīmē, ka ražotājs uzņemas visu risku par katru nepārdoto piena paku. Grozījumi Konkurences likumā šādu rīcību novērtē kā „ļaunprātīgu” un aizliedz mazumtirgotājiem atgriezt preci ražotājam. Mēģiniet iedomāties, kādas būs šī grozījuma sekas. Mazumtirgotājiem tik un tā ir jāizlemj, cik piena iepirkt no ražotāja. Tā kā pieprasījumu precīzi prognozēt nav iespējams, mazumtirgotājiem ir divas iespējas. Viņi var iepirkt pienu salīdzinoši lielos daudzumos, lai būtu pārliecināti, ka pieprasījums jebkurā laikā tiks apmierināts. Vai arī, viņi var iepirkt pienu salīdzinoši nelielos daudzumos, bet tādējādi arī uzņemties risku, ka daži pircēji attapsies pie tukša plaukta. Dabiski, ja grozījumi nosaka, ka mazumtirgotājiem ir jāuzņemas viss risks par nepārdoto pienu, viņi izvēlēsies iegādāties pienu mazākos apjomos. Tāpēc, pēc grozījumu stāšanās spēkā, neesiet pārāk pārsteigti, ja biežāk stāvēsiet pie tukša plaukta.
Augstāk minētie ir tikai daži piemēri (no daudziem), kur „ļaunums” piegādātājiem ir attaisnots, ja labumu gūst patērētāji. Diemžēl rodas iespaids, ka grozījumu autori ir koncentrējušies uz to, kas būtu labāk vietējiem ražotājiem, pilnībā ignorējot patērētājus. Centieni izvērtēt, kas varētu tikt kvalificēts kā „ļaunprātīgs” un kas nē, varētu būt diezgan sarežģīti. Lūk, kā grozījumu autoru labāko nodomu rezultātā tiks radīts patiesais ļaunums. Likumā noteiktie sodi par „ļaunprātību” ir diezgan bargi – atkārtoti izdarot pārkāpumu, soda apmērs var sasniegt pat 0.2 procentus no preces apgrozījuma. Piemēram, Rimi gadījumā tie būtu apmēram pusmiljons latu. Paši grozījumi ir diezgan nekonkrēti un lielākoties ietver sevī tādus vārdus kā „netaisnīgs” un „nepamatots”. Pats par sevi saprotams, ka ir grūti interpretēt, kas ir „taisnīgs”, un kas nē. Mazumtirgotāju skatījumā, šie grozījumi paver ceļu uz dārgām prāvām un risku samaksāt lielus sodus. Dabiski, ka šādi grozījumi palielinās biznesa riskus mazumtirdzniecības nozarē un, līdz ar to, arī gaidītās izmaksas. Un augstākas izmaksas nozīmē ka arī patērētājiem cenas būs augstākas.
Visu summējot, konkurences likuma grozījumi varētu sasniegt savus mērķus – aizstāvēt ražotāju intereses. Tomēr tas tiks darīts uz patērētāju rēķina. Šo grozījumu rezultātā patērētāji maksās augstākas cenas un saņems zemāku pakalpojumu kvalitāti. Patiesībā, Rimi un Maxima (u.c. mazumtirgotāji) padara mūsu dzīves labākas, piedāvājot mums plašu izvēli, labas cenas, un kvalitāti. Protams, ka cenu samazināšana bieži notiek uz ražotāju rēķina, un kvalitāte rodas, jo ražotāji ir disciplinēti arī daudzos citos veidos. Katru dienu simtiem tūkstošu patērētāju to pierāda, balsojot ar savām kājām un iepērkoties visādos supermārketos un hipermārketos. Novērojot partiju reitingus, varētu ieteikt politiķiem pamācīties no mazumtirgotājiem, kā piedāvāt produktu, kurš cilvēkiem patīk.
P.S. Gandrīz aizmirsu par vēl vienu grupu, kas būs lieli ieguvēji. Grozījumu formulējums un to pilnīgā patvaļība padarīs tiesāšanās procesu ilgus un dārgus – par lielu prieku juristiem.