Valdis Kalnozols, Latvijā pazīstams cilvēks, sniedza interviju avīzei „Dienas Bizness”, kurā viņš tieši runā par valsts pasūtījumiem celtniecībā.
Intervija DB
Lūk, jauks fragments:
“Tur ir uzpūstas cenas. Virs normas ir vismaz par 5 – 10 %. Vēl 5 – 15 % ir tā summa, kas ir jāatdod atpakaļ cilvēkiem – politiskām partijām un tā tālāk… Šobrīd ceļu būvē, man liekas, jau viss ir skaidrs, kurš kuru tiltu būvēs jau 10 gadus uz priekšu. Un es domāju arī celtniecībā lielos objektos – ja nemainīsies politiskā vara, tad var parunāt jau vismaz par gadiem 2 – 3 uz priekšu, kas un kur potenciālos objektus būvēs.”
Un vēl viens:
“piemēram, firma X iegūst pasūtījumu par 10 miljoniem, un tad katru mēnesi no ienākošās summas kaut daļa tiek aizskaitīta kasiera norādītā virzienā, un viss…”
Patiesi jauka ir intervijas daļa, kurā žurnālists jautā, kāpēc neviens necenšas apkarot korupciju. Kalnozola kungs paskaidro, ka, ja tu no tautas (tas ir no nodokļu maksātājiem) paņem vienu miljonu latu, viņiem tas nepatiks, taču viņi neko īpaši nedarīs. No otras puses, ja kāds mēģinās atklāt slepenu darījumu, kurā cilvēki zog miljonu no nodokļu maksātāju naudas, tad visticamāk nākamajā dienā šis atmaskotājs tiks nošauts. Mancura Olsona “Logic of Collective Action” darbībā. Patiešām, ja relatīvi maza grupa nozog no nodokļu maksātājiem miljonu, gūtie ienākumi uz vienu cilvēku ir pietiekoši lieli, lai attaisnotu katra dalībnieka pūles. Pieņemsim, ka ir miljons nodokļu maksātāju- šīs zādzības upuru, tātad katrs zaudē vienu latu. Vai nodokļu maksātāja mērķis atgūt savu nodokļos samaksāto 1LVL attaisno risku tikt nošautam?
Situācija ar zemniekiem ir vēl viens šīs aritmētikas piemērs. Ja daži tūkstoši zemnieku var iegūt 26 miljonus latu uz citu nodokļu maksātāju rēķina, gūtie ienākumi uz vienu zemnieku ir pietiekoši lieli, lai viņi uzdrīkstētos uztaisīt tādu šovu. Citu nodokļu maksātāju kopējās interesēs būtu bijis uzbūvēt barikādes, lai neļautu traktoristiem ienākt Rīgā. Un tomēr, individuāli neviena interesēs nav mēģināt kaut ko darīt, jo katra nodokļu maksātāja ieguvumi, aizstāvoties no zemniekiem, būtu pārāk niecīgi salīdzinot ar izdevumiem, kas rastos, ejot uz barikādēm. Tas ir tas, ko Olson sauc par „kolektīvās rīcības paradoksu”, un ko diemžēl mēs šobrīd redzam.
In English here