Foto: Josh DiMauro

Kaitējums Vašingtonas interesēm ir nodarīts, tomēr vienlaikus ASV ir redzējušas arī tīmekļa politiskās kustības spēku, kas būtu izmantojams, īstenojot ASV politiku par lielāku atklātību un demokrātiju citās valstīs.

Organizācija WikiLeaks ir nokļuvusi informatīvā kara centrā. Vienā pusē ir organizācijas un vārda brīvības atbalstītāji, kā arī aktīvisti, kas izmanto iespēju ieriebt ASV, bet otrā — politiķi un arī tie, kas ir skeptiski par WikiLeaks sludinātās universālās atklātības pamatotību un pozitīvo ietekmi.

Savas darbības četros gados WikiLeaks atklātībā ir nodevuši virkni dokumentu, ko valstis ir centušās slēpt, un visvairāk nepatikšanu no tā cēlies ASV. Diplomātisko ziņojumu publicēšana ir bijis pēdējais piliens — 250 000 dokumentu, kas nonākuši WikiLeaks un pēcāk arī citu mediju rokās, ir lielākā šāda veida informācijas noplūde vēsturē, un ASV politiķi mēģina glābt, kas glābjams, un ierobežot WikiLeaks darbību.

Karš, kurā organizācija WikiLeaks ir iesaistīta, parāda, kādus ceļus mūsdienās var lūkot izmantot šadā cīņā Rezultāts — WikiLeaks pretiniekiem ir atsevišķi panākumi, tomēr izkliedētais atbalstītāju un informācijas izplatītāju tīkls ir neiznīdējams, kamēr vien darbojas internets.

Tīmekli cenzēt ir iespējams

Runājot par iespējām cenzēt vai kontrolēt interneta saturu, jāsāk ar to, ka šādi centieni ir iespējami un, jo nebrīvāka valsts, jo plašākas ir valdības iespējas. Interneta komunikācijas rīku plaša pieejamība nozīmē lielāku iespēju, ka cilvēki sāks atklātāk runāt, ko domā, un viņus būs grūtāk represēt, tomēr režīmi, kuros ir problēmas ar demokrātiju, ar šo bīstamību ir spējuši visai labi tikt galā.

Pamata princips ir tāds, ka niecīgs ierobežojums vairumam cilvēku mazina vēlmi piekļūt režīmam nevēlamajai informācijai. Piemērs ir Facebook lietojums. Šis portāls rietumvalstīs ir viens no populārākajiem, bet nedemokrātiskajos režīmos to praktiski nelieto, jo tur tam līdz ar dažiem citiem tiek ierobežota piekļuve. Lai mazinātu cilvēku vēlmi izmantot dažādus palīgrīkus ierobežojumu apiešanai, šādas valstis izstrādā pašas savas sociālo tīklu portālu alternatīvas, kuru saturu var kontrolēt. Sociālā tīkla lielākā vērtība ir tā lietotāju skaits, ar kuriem tajā ir iespējams kontaktēties, līdz ar to motivācija izmantot mazāk populāru, lai arī valdības nekontrolētu tīklu, krītas. Turklāt cilvēki sociālo tīklu portālos visbiežāk darbojas nevis, lai iesaistītos politiskajās aktivitātēs, bet gan lai izklaidētos. Tā tas ir neatkarīgi no valsts iekārtas, bet nedemokrātiskajos režīmos, protams, savu ietekmi dod arī pašcenzūra.

s Ķīna ir parādījusi, ka želeju pienaglot var, kur vien nepieciešams.s
Ķīnā interneta meklēšanas tirgus pārliecinošs līderis ir vietējais Baidu, kas efektīvi cenzē meklēšanas rezultātus, un arī ārvalstu informācijas tehnoloģiju uzņēmumi apmaiņā pret darbības atļauju varasiestādēm sniedz pieprasītās ziņas par saviem lietotājiem. Piemērs ir Yahoo!, kas 2006. gadā palīdzēja arestēt ķīniešu žurnālistu.[1] Un, galu galā, tā kā internetā daudz ko ir viegli atrast, varasiestādēm ir iespējas arī sekot līdzi informācijas plūsmai un rūpēties, lai tajā neparādītos kas nelikumīgs. Sliktākajā gadījumā var vispār atslēgt internetu. Bils Klintons par Ķīnas centieniem kontrolēt internetu 2000. gadā izteicās: „Tas ir kā mēģināt pienaglot želeju pie sienas.”[2] Desmit gadus vēlāk Ķīna ir parādījusi, ka želeju pienaglot var, kur vien nepieciešams.

Tomēr WikiLeaks gadījumā runa ir par aktīvistiem, kuriem pietiek gan zināšanu, gan motivācijas, lai ierobežojumus apietu. Ja disidentiem nebrīvajās valstīs, izmantojot informācijas šifrēšanu un starpniekserverus, ir iespējams piekļūt tiem resursiem, kas viņus interesē, un izplatīt informāciju, demokrātiskajās sabiedrībās tas ir vēl vieglāk, savukārt informācijas plūsmu ierobežot — vēl grūtāk.

Kā ierobežot WikiLeaks

Šogad organizācija publiskoja slepenu ASV ziņojumu, kurā norādīts uz WikiLeaks radītajiem draudiem ASV un gatavots plāns organizācijas marginalizēšanai, tādējādi panākot, ka avoti slepenos dokumentus WikiLeaks nenodod. Tas izdarāms, piemēram, vēršoties pret WikiLeaks informācijas avotiem, lai citos avotos sētu bažas, kā arī mēģinot WikiLeaks iefiltrēt nepatiesus, viltotus dokumentus.[3] Šī stratēģija lielākoties nav darbojusies, lai arī uz aizdomu pamata par informācijas nodošanu WikiLeaks šogad tika arestēts amerikāņu karavīrs Bredlijs Manings.

Pēdējās nedēļās WikiLeaks vietne ir piedzīvojusi plašu kiberuzbrukumu, kuras mērķis – ar daudziem pieprasījumiem radīt tik lielu noslodzi serveriem, ka lapas darbība tiek paralizēta. WikiLeaks, meklējot glābiņu, pārgāja uz Amazon Web Services datu centriem, kuri ir krietni jaudīgāki. Savukārt drīz pēc tam ASV senators un Senāta Iekšzemes drošības un valdības jautājumu komitejas vadītājs Džo Lībermans 28. novembrī paziņoja, ka diplomātisko ziņojumu publiskošana ir „uzbrukums ASV nacionālajai drošībai” un aicināja ASV valdību izmantot „visus juridiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai slēgtu WikiLeaks, pirms organizācija, publiskojot citus ziņojumus, ir nodarījusi vēl lielāku kaitējumu”.[4]

Drīz pēc šī paziņojuma Amazon paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar WikiLeaks, tādējādi paralizējot portāla darbu. Oficiālais skaidrojums bija tāds, ka WikiLeaks ir pārkāpuši izmitināšanas pakalpojuma sniedzēja noteikumus, kas aizliedz publiskot saturu, uz kuru klientam nav pilnu tiesību, kā arī nosaka, ka netiks publiskots saturs, kas kādam var nodarīt pāri. Par šo iemeslu pamatotību var strīdēties kaut vai līdz farsam:

Pirmkārt, noteikumi ir tik vispārīgi, ka nepieciešamības gadījumā nav grūti konstatēt to pārkāpumu;

Otrkārt, Amazon attaisnošanās ar autortiesību pārkāpumu nav vietā, jo ASV valdības radītos darbus autortiesības neaizsargā;[5]

Treškārt, ja slepenas informācijas publicēšana ir noziegums, tad par to jāsoda pats Amazon veikals, kas pārdod grāmatas, kurās ir rakstīts par informācijas nopludināšanas skandāliem. Tādas grāmatas ir, piemēram, par tā dēvētajiem Pentagona dokumentiem — slepenu ASV valdības pētījumu, pēc kura dokumentu noplūdināšanas 1971. gadā nāca redzams, ka ASV valdība ir sistemātiski maldinājusi sabiedrību par Vjetnamas karu;

Ceturtkārt, arguments par draudiem citu cilvēku dzīvībai no ASV amatpersonām ir izskanējis vai ik reizi, kad WikiLeaks atklātībai nodod jaunus dokumentus. Bet šoreiz, atšķirībā no, piemēram, Afganistākas kara dokumentu publiskošanas, ir grūtāk pamatot, ka šādi kādam indivīdam nudien būtu nodarīts reāls kaitējums;

Piektkārt, Amazon skaidroja, ka lēmums par attiecību pārtraukšanu ar WikiLeaks nav politisks. Tomēr ir grūti nedomāt par sakarību, jo paziņojums par sadarbības pārtraukšanu izskanēja pēc tam, kad par Amazon sadarbību ar WikiLeaks bija ieinteresējusies Iekšzemes drošības un valdības jautājumu komiteja. Pēc šīs uzvaras Dž. Lībermans aicināja attiecības ar WikiLeaks izbeigt arī citām kompānijām.[6] Tajā pašā dienā, kad Amazon pārtrauca apkalpot WikiLeaks, sadarbību pārtrauca arī Tableau Software, kas nodrošināja diplomātisko ziņojumu vizualizāciju.[7]

Drīz pēc tam darboties beidza adrese WikiLeaks.org, jo domēna vārdu pakalpojuma (DNS) sniedzējs EveryDNS, pamatojoties uz kiberuzbrukuma radīto slodzi savai infrastruktūrai un tādējādi arī lietošanas noteikumu pārkāpumu, šo domēna vārdu pārtrauca apkalpot.[8] WikiLeaks iegādājās domēna vārdu Šveicē un pārcēlās atpakaļ uz datu centriem Eiropā. Francijas Rūpniecības, enerģijas un digitālās ekonomikas ministrs Ēriks Besons aicināja franču uzņēmumus ar WikiLeaks nesadarboties,[9] un pašlaik organizācijas serveri atkal ir Zviedrijā, un turpinās pret tiem vērstie kiberuzbrukumi.

Pēcāk, arī aizbildinoties ar lietošanas noteikumu pārkāpumu[10], sadarbību ar WikiLeaks pārtrauca arī interneta maksājumu serviss PayPal, ko organizācija izmantoja naudas vākšanai. Šis bija viens no sāpīgākajiem cirtieniem, jo PayPal bija būtisks ziedojumu piesaistīšanas kanāls.[11] WikiLeaks „draugi” atriebās un PayPal kļuva par kiberuzbrukuma mērķi.[12] 6. decembrī Šveices banka PostFinance iesaldēja organizācijas vadītāja Džuliana Asanža bankas kontu, kurā bija 31 000 eiro, par iemeslu minot to, ka viņš iesniedzis nepatiesas ziņas, ka Ženēva ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta.[13]

Kopumā šonedēļ vien WikiLeaks un Dž. Asanžs ir zaudējuši ap 100 000 eiro jeb ap 70 000 latu.[14] Asanžs ir arestēts par it kā Zviedrijā pastrādātiem dzimumnoziegumiem, savukārt ASV juristi mēģina atrast veidu, kā viņu pie tiesas saukt par slepenās informācijas publiskošanu.[15]

Lasīt aizliegts!

Nākamā fāze, vēršoties pret WikiLeaks, ir ierobežot šīs vietnes publiskotās informācijas pieejamību. Baltais nams visām federālās valdības iestādēm ir licis aizliegt nopludināto ziņojumu lasīšanu un rūpēties par pienācīgu apiešanos ar šiem dokumentiem, jo „klasificētā informācija ir klasificēta tikām, kamēr attiecīga ASV valdības iestāde to nav deklasificējusi”.[16] ASV militārajam personālam Irākā ir ieteikts nelasīt noplūdinātos ziņojumus, jo tas varētu būt likumpārkāpums. Virsnieki gan uzsver, ka piekļuve internetam bloķēta netiek.[17] Kolumbijas universitātes Starptautisko un sabiedrisko lietu skolas studenti arī saņēma no Valsts departamenta nākušu aicinājumu neapspriest WikiLeaks publiskoto informāciju portālos Facebook un Twitter, jo šādā veidā viņi apdraudot savas karjeras iespējas diplomātijā. Pēcāk gan mācību iestāde savu nostāju mainīja un pavēstīja, ka studentiem ir tiesības šos dokumentus lasīt un apspriest.[18]

Skaidrs, ka šādā veidā informācijas izplatību ierobežot nevar, un katru dienu atklātībā nonāk aizvien vairāk un vairāk jaunu dokumentu, kurus interesenti ja neizlasa oriģinālā, tad vismaz viņiem ir grūti palaist garām to atreferējumus masu saziņas līdzekļos. Tādējādi WikiLeaks parāda, ka ASV valdības un citu nelabvēļu mēģinājumi tos apturēt nav izdevušies. Savukārt ASV valdība parāda, ka tai nudien ir problēmas ar attieksmi pret atklātību. Viena lieta, ka informācijas publiskošana nodara kaitējumu ASV interesēm un tāpēc tās cenšas nepieļaut informācijas publiskošanu, bet cita, ka, informācijai parādoties atklātībā un izraisot demokrātisku haosu, institūcijas reaģē kā tipiskas slēgtas centralizētas organizācijas ar tieksmi pēc plašas kontroles. Un tad nevar neatminēties runu, ko ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone sacīja šā gada sākumā par interneta brīvību: „Pat autoritārās valstīs informācijas tīkli cilvēkiem palīdz uzzināt jaunus faktus un liek valdībām būt atbildīgākām.” Vai: „Jautājums nav tikai par informācijas brīvību. Jautājums ir par to, kādu pasauli mēs vēlamies un kādā pasaulē mēs dzīvosim. Jautājums ir par to, vai mēs dzīvosim uz planētas, kurā būs tikai viens internets, viena globāla kopiena, viens zināšanu kopums, kas labumu dod visiem un visus apvieno, vai arī tā būs fragmentēta planēta, kurā piekļuve informācijai un iespējām būs atkarīga no tā, kur jūs dzīvojat, un no cenzoru untumiem.”[19]

Tikmēr Dž. Asanža advokāti stāsta, ka tiekot izspiegoti.[20]

Nekontrolējamie un neizdzēšamie

Ko WikiLeaks var likt pretim tik daudziem notikumiem, kuri krietni ierobežo organizācijas spēju pastāvēt? Galvenā atbilde ir — decentralizācija. Ar WikiLeaks notiek tas pats, kas savulaik ar autortiesību pirātismu: kad mūzikas nozare vērsās pret failu apmaiņas servisiem, radās tehnoloģijas, kas padarīja aizvien neiespējamāku šo datu pārraidi kontrolēt, un, lai arī ir iespējams vērsties pret atsevišķiem portāliem, tomēr pašu praksi apturēt ir neiespējami.

Jau iepriekš WikiLeaks datu izplatīšanai izmantoja torentu tehnoloģiju. Tā mūsdienās plaši tiek izmantota failu apmaiņā un tās princips ir savienot tīklā cilvēkus, kuru datorā ir konkrēts fails. Cilvēks, kurš arī vēlas iegūt šo failu, to var nokopēt no citiem lietotājiem, nevis no tīmekļa lapas servera. Pret šādu informācijas izplatīšanu ir ārkārtīgi grūti vērsties, jo, ja viens un tas pats fails vai, kā šajā gadījumā, dokumentu pakete, ir vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, tos visus dabūt rokā un panākt, ka šo informāciji viņi nepiedāvā no saviem datoriem nokopēt, ir teju vai neiespējami. Torentu portālā The Pirate Bay ir pieejams šifrēts „apdrošināšanas” fails, kura saturs tiks atklāts, ja ar Dž. Asanžu notiks kas nelāgs.[21] Šis ir viltīgs veids, kā norādīt, ka ASV interesēs ir gādāt par Dž. Asanža veselību un dzīvību. Turklāt, jo sliktāk klāsies Dž. Asendžam, jo lielāks būs viņa sekotāju pulks un lielāka ietekme būs viņa kustībai.

Līdz otrdienai WikiLeaks vietnei bija izveidotas 748 kopijas, un to skaits aizvien pieaug. Citiem vārdiem, šī lapa ir pieejama 748 dažādos serveros visā pasaulē. Pat ja netrūkst izmitinātāju, kas šo vietni nevēlas apkalpot, pasaulē netrūkst tādu, kas vai nu WikiLeaks atbalsta, vai arī neuzdod nekādus jautājumus par informāciju, ko klients publisko. Tāpēc, ja WikiLeaks atkal kādu iemeslu dēļ zaudētu domēna vārdu, būtu iespējams atrast daudzas citas adreses, kas palīdz piekļūt šai informācijai.

WikiLeaks labs palīgs ir tviteris, kas organizācijai nodrošina iespēju savus sekotājus informēt par aktualitātēm arī tad, kad viņu pašu tīmekļa vietne nav pieejama. Twitter nav ierobežojuši WikiLeaks iespējas lietot savu portālu, nav cenzējuši tvītus un tādējādi nav klausījuši ASV politiķu aicinājumiem. Šāda nostāja ir zīmīga, ņemot vērā tvitera un ASV Valsts departamenta labās attiecības. 2009. gada jūnijā, laikā, kad Irānā notika pēcvēlēšanu nemieri, pēc ASV lūguma Twitter atlika sistēmas apkopes darbus, lai irāņiem ne mirkli nezustu iespēja tvītot un ziņot par notiekošo.[22] Līdzīgi kā citiem pakalpojumu sniedzējiem, arī Twitter nebūtu problēmu savos lietošanas noteikumos atrast punktu, kas pamatotu konta slēgšanu un tvītu dzēšanu.

Turklāt WikiLeaks veiksmīgi sadarbojas ar tradicionālajiem masu medijiem, un informāciju ir ekskluzīvi snieguši sevis izredzētiem izdevumiem — Der Spiegel, New York Times, The Guardian un dažiem citiem.

Un vēl bez visa tā ir arī brīvprātīgā informācijas karu armija. Internetā klīst uzsaukums, kurā domubiedri aicināti atbalstīt WikiLeaks un Dž. Asanžu, rīkot protesta akcijas un sola kiberuzbrukumus.[23] Tādējādi interneta ierobežotāju situācija ASV daudz neatšķiras no situācijas Irānā — lai apturētu WikiLeaks, ir jāatvieno internets. Dž. Asanžu arestēt varasiestādes var, bet viņa atbalstītājus uzveikt ir krietni grūtāk.

Divas izvēles

Šādos apstākļos ASV valdībai ir jāizšķiras starp divām izvēlēm: vai nu turpināt tvarstīt WikiLeaks un mēģināt ierobežot informācijas izplatīšanu, vai arī atzīt, ka šāda veida kustības var kļūt par nozīmīgām sabiedrotajām ASV ārpolitikā.

Kaitējums Vašingtonas interesēm ir nodarīts, tomēr vienlaikus Vašingtona ir redzējusi arī tīmekļa politiskās kustības spēku, kas būtu izmantojams, īstenojot ASV politiku par lielāku atklātību un demokrātiju citās valstīs. Tikai pirms tam gan ASV ir jāpieņem, ka šādā veidā ir iespējams vērsties gan pret citām valstīm, gan amerikāņiem pašiem, un Vašingtonas attieksmei abos gadījumos būtu jābūt līdzīgai.

_________________________

[1] BBC. (Sept. 7, 2005). Yahoo ‘helped jail China writer’. BBC News. http://news.bbc.co.uk/2/hi/4221538.stm

[2] Auerswald, Ph. E. Duttweiler, Ch, Garofano, J. (eds.) (2003). Clinton’s Foreign Policy:

A Documentary Record. Hague: Kluwer Law International. P. 198.

[3] Horvath, M. D. (2008). Wikileaks.org — An Online Reference to Foreign Intelligence Services, Insurgents, or Terrorist Groups? http:/www.wired.com/images_blogs/threatlevel/2010/03/wikithreat.pdf

[4] N.A. (Nov 28, 2010). Lieberman condemns new wikileaks disclosures. Senator Joseph Lieberman. http://lieberman.senate.gov/index.cfm/…

[5] U.S. Code. Title 17, Chapter 1. §105. Cornell University Law School. http://www.law.cornell.edu/uscode/17/105.html

[6] Pelofsky, J. (Dec. 2, 2010). Amazon stops hosting WikiLeaks website. Reuters. http://www.reuters.com/article/idUSTRE6B05EK20101202

[7] Fink, E. (Dec. 2, 2010). Why we removed the WikiLeaks visualizations. Tableau Software. http://www.tableausoftware.com/blog/why-we-removed-wikileaks-visualizations

[8] EveryDNS. (Dec. 2, 2010). EveryDNS News and Status. EveryDNS. http://www.everydns.com/news

[9] Vinocur, N. Love, B. (Dec. 3, 2010) France seeks to bar hosting WikiLeaks website. Reuters. http://www.reuters.com/article/idUSTRE6B22UY20101203

[10] PayPal. (Dec. 3, 2010). PayPal statement regarding WikiLeaks. The PayPal Blog. https://www.thepaypalblog.com/2010/12/paypal-statement-regarding-wikileaks/

[11] Poulsen, K. (Dec. 4, 2010). PayPal Freezes WikiLeaks Account. Wired: Threat Level. http://www.wired.com/threatlevel/2010/12/paypal-wikileaks/

[12] Pauli, D. (Dec. 6, 2010). PayPal hit by DDoS attack after dropping Wikileaks. ZDNet. http://www.zdnet.com/news/paypal-hit-by-ddos-attack-after-dropping-wikileaks/489237

[13] BBC. (Dec. 6, 2010). Wikileaks: Swiss bank shuts Julian Assange’s account. BBC News. http://www.bbc.co.uk/news/world-11929034

[14] WikiLeaks. (Dec. 6, 2010). Julian Assange Defense Fund frozen. http://www.twitlonger.com/show/7bg5kc

[15] Reuters. (Dec. 6, 2010). US looks beyond espionage to deal with Wikileaks. Reuters. http://www.reuters.com/article/idUSN0619021420101206

[16] AFP. ( Dec. 3, 2010). US agencies curb unauthorized WikiLeaks Access. AFP. http://news.yahoo.com/s/..

[17] AFP. ( Dec. 4, 2010). US tries to keep troops in Iraq away from WikiLeaks. AFP. http://news.yahoo.com/s/afp/20101204/

[18] http://www.wired.com/threatlevel/2010/12/columbia-wikileaks-policy/

[19] Clinton, H. (Jan. 21, 2010). Remarks on Internet Freedom. US. State Department. http://www.state.gov/secretary/rm/2010/01/135519.htm

[20] Jones, S. (Dec. 5, 2010) Julian Assange’s lawyers say they are being watched. Guardian. http://www.guardian.co.uk/media/2010/dec/05/julian-assange-lawyers-being-watched

[21] WikiLeaks (Nov. 26, 2010). Now is a good time to download some “history insurance”. Twitter. http://twitter.com/wikileaks/status/7962849636786176

[22] Pleming, S (June 16, 2009). U.S. State Department speaks to Twitter over Iran. Reuters. http://www.reuters.com/article/idUSWBT01137420090616

[23] Operation Agenge Assange. https://uloadr.com/u/4.png