Daži iespaidi no CAED (Comparative Analysis of Enterprise Data) konferences Budapeštā. Viens no labākajiem pētījumiem, ko redzēju bija "Industriālās politikas efekts uz uzņēmumu darbību…" no Chiara Criscuolo et al no Centre for Economic Performance, London School of Economics.
Pētījumu var atrast šeit.
Te ir īss apraksts. Vairākas valstis (Latvija nav izņēmums) iztērē daudz nodokļu maksātāju naudas industriālajā politikā, kuras mērķis ir paaugstināt produktivitāti un nodarbinātību. Tomēr pastāv lielas bažas, ka palīdzības saņēmēji izmanto naudu, lai finansētu aktivitātes, kas notiktu tā vai tā. Tas nozīmētu, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izšķiesta. Neskatoties uz šādām bažām (un šādas politkas visuresamību), eksistē pārsteidzoši maz nopietnu pētījumu, kuri novērtētu šādu politiku. Runa, protams, neiet par naiviem apsekojumiem, kuros uzņēmējiem tiek uzdots jautājums “vai nauda Jums noderēja?” Galvenā problēma ir tā, ka ir grūti radīt tā saucamās “counterfactuals” subsidētiem uzņēmumiem. Piemēram, pieņemsim, ka valsts subsidē uzņēmumus, kuri palielina nodarbinātību. Tas nozīmē, ka jebkuram uzņēmumam, kurš plāno pieņemt darbiniekus, ir motivācija pieprasīt par to arī subsīdijas. Naivs pētījums konstatēs, ka pastāv korelācija starp nodarbinātības palielinājumu un subsīdiju. Tomēr šādā gadījumā ir skaidrs, ka subsīdijai īsti nav ‘efekta’ uz nodarbinātību.
Kā var ‘identificēt’ patieso efektu (ja tāds vispār ir)? Ekonomisti izmanto izsmalcinātas identifikāciju stratēģijas, kuras ir saucamas par “instrumentāliem mainīgajiem”. Intuīcija ir sekojoša. Nepieciešams atrast faktoru (instrumentu), kurš ietekmētu uzņēmuma motivāciju pieprasīt subsīdiju, bet nevarētu ietekmēt šī uzņēmuma lēmumu nodarbinātības jomā. Šo ‘instrumentu’ varētu izmantot, lai novērtētu patieso celoņa efektu. Diemžēl, atrast šādus ‘instrumentus’ ir grūti. Chiara Criscuolo un viņas līdzautori analizē Apvienotās Karalistes (AK) valsts programmu, kas piešķir subsīdijas uzņēmumiem īpaši atbalstāmos (depresētos) reģionos. Tomēr, kā ES dalībvalsts, AK valdība nevar vienpusēji piešķirt subsīdiju kādam uzņēmumam. Tam ir nepieciešama Eiropas Komisijas atļauja. Komisija, savukārt, nosaka īpaši atbalstāmās teritorijas statusu visā Eiropā, tā ka AK valdībai ir grūti ietekmēt komisijas lēmumus. Tādējādi, teritorijas statusu var uzskatīt par ‘instrumentu’, jo dažos gadījumos EK lēmumi ietekmē uzņēmumu spēju saņemt subsīdiju.
Tātad, kādi ir pētījuma atklājumi? Vai industriālajai politikai ir nozīme? Pētījums parāda to, ka AK valdības programmai ir būtisks pozitīvs efekts uz nodarbinātību un investīcijām. Vēl viena industriālās politikas uzvara, pretēji brīvajiem tirgiem? Bet nesteidzieties ar secinājumiem. Pētījums konstatē arī to, ka subsīdijām nav efekta uz kopīgo produktivitāti, tas ir, uz subsidēto uzņēmumu efektivitāti. Turklāt, Criscuolo un viņas līdzautori atklāj, ka lielākā daļa no nodarbinātības pieauguma ir koncentrēta vecos un lielos uzņēmumos, bet jaunās nodarbinātības proporcija jaunienācēju uzņēmumos samazinās. Kā to pārtulkot no ekonomistu valodas? Efektīvākie uzņēmumi ir spējīgi nogādāt preces par zemākām cenām. Konkurences apstākļos efektīvākie uzņēmumi izdzīvo, bet mazāk efektīvie – iet bojā. Mazāk efektīvu firmu atbrivotie resursi (darbaspēks) tiek absorbēti jaunākās un efektīvākās firmās. Kad valsts “iepludina” naudu mazāk efektivās firmās, tā tikai aiztur nenovēršamo uz vairāk efektīvo uzņēmumu un patērētāju rēķina.
Starp citu, no 2007.-2013. gadam Latvijas valdība iztērēs ap 25 milonu latu, lai subsidētu uzņēmumus “īpaši atbalstamās teritorijās”.
In English here