| |  | |  | | | | bronislav | 05.11.2001 19:47 | | | Pēc krājuma iznākšanas mums ir pieejamas arī recenzijas par tajā publicētajiem materiāliem. Mums kā autoriem īpaši interesanti ir tie materiāli, kuros atspoguļots recenzentu viedoklis par izglītības politikas jautājumiem, kas skar mazākumtautību izglītību un bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās. Tieši saistībā ar šiem materiāliem mēs vēlētos izteikt dažus apsvērumus:1. Izbrīnu izraisa fakts, ka recenziju par bilingvālās izglītības ieviešanas jautājumiem piedāvāja uzrakstīt bilingvālās izglītības idejiskajai iedvesmotājai un visaktīvākajai «cīnītājai par bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās (bet ne skolās ar latviešu mācību valodu!)» Pētersones kundzei. Tiem, kas varētu būt aizmirsuši, atgādināsim, ka tieši Baiba Pētersone bija mazākumtautību skolu «reformu» GALVENĀ ideoloģe.Nu kurš gan lamās pats savu bērnu?! Bērnu, kas dzimis niknos strīdos ar zinātniekiem, kuri raizējās par tik straujas bilingvisma ieviešanas psihosomātiskajām, psiholoģiskajām un intelektuālajām sekām. Bērnu, kas izkarots bezgalīgās diskusijās ar mazākumtautību skolu skolotājiem un administratoriem, kuri vērsa uzmanību uz programmu, mācību grāmatu, metodisko materiālu trūkumu un gluži vienkārši skolotāju nesagatavotību. Bērnu, kas iegūts apmaiņā pret skolēnu lētticīgajiem un sociālās situācijas iebiedētajiem vecākiem dotajiem solījumiem, ka nākotnē mazākumtautību skolu absolventi būs konkurētspējīgāki, ja mācīsies latviešu valodā. Vismaz mums tas šķiet nekorekti. Recenzijas autote raksta par to, ka izglītības situācijas analīze mazākumtautību skolās nav pietiekami dziļa un ir neprecīza. Šis apgalvojums balstās uz autores PIEŅĒMUMU, ka analīze veikta, balstoties uz mazākumtautību skolu skolotāju viedokļa. Tomēr mūsu darba PAŅĒMIENI IR CITĀDI. Materiālā aplūkotas izglītības dažāda līmeņa subjektu pozīcijas un darbība. Jautājuma sarežģītība slēpjas apstāklī, ka augstākā līmeņa subjekti īpašas «negācijas» — grūtības neizjūt. Viņi tikai pieņem lēmumus, kurus būs jāpilda zemāka līmeņa subjektiem: skolām, skolotājiem, vecākiem, bērniem. Lūk šeit tad arī parādās visas izstrādes “Bilingvālā izglītība” nepilnības. Tādējādi mēs varam secināt: ja «lejā» parādās «negācijas», tas, acīmredzot, «augšā» ir bijis ielikts pašos projektos un lēmumos. 2. Pētersones kundze žēlojas arī par to, ka autori nav pievērsušies patiesajiem cēloņiem, kas ir šīs reformas pamatā. Diemžēl, autori nesaskata būtiskus iemeslus ŠĀDAI reformai. Visus mērķus, kuriem šai reformai būtu jākalpo: valodas apgūšana, integrētas sabiedrības izveide, skolu absolventu konkurētspējas pieaugums un t.t., ir iespējams sasniegt ar daudz mazākiem materiāliem, psiholoģiskiem un fiziskiem zaudējumiem. Pierādījumi tam, ka (pasniegšana) izglītība valsts valodā — tas ir vienīgais ceļš uz iespēju vienlīdzību — vēl nav sniegti. Tiem ir jābūt būtiskiem pierādījumiem, nevis politiskiem lozungiem! 3. Gribētos atzīmēt, ka autori nekādā gadījumā nav aizmirsuši Latviešu valodas apguves valsts programmu (LVAVP) un ļoti augstu vērtē to, kas tiek darīts šīs programmas ietvaros. Tomēr nevajadzētu jaukt latviešu valodas apgūšanu ar izglītību (pasniegšanu) latviešu valodā. Ja pirmā ir ļoti laba un neapstrīdama, tad otro vēl ir jāpierāda! Bet, ja Pētersones kundze uzskata, ka skolas izglītību ir pilnībā jāpārorientē uz valodas apgūšanu un un tieši šim mērķim tad arī jāpiemēro visi mācību plāni, programmas un metodikas, tad viņai vajadzētu argumentēt tieši šo tēzi, nevis sajaukt divus procesus. 4. Autori nekādā gadījumā nevēlējās sabiezināt krāsas, bet tāda nu aina ir izveidojusies. Mēs baidāmies, ka recenzijas autore nedaudz liekuļo rakstot, ka «darba grupās piedalījās visi mazākumtautību skolu direktori». Vēl vairāk — skolu administrācija uzzināja par šo programmu ieviešanu vēlā pavasarī. Diemžēl recenzijas autorei par šiem faktiem, acīmredzot, nav ne jausmas. 5. Raksta autori gribētu dalīties Pētersones kundzes optimismā un cerēt uz to, ka latviešu skolu skolotāju vidū atradīsies kvalificēti kolēģi, kas varēs atnākt uz krievu skolām un pasniegt valsts valodā. Autori pat apsveiktu šādu soli, it īpaši, ja šie kolēģi būtu bilingvi un ļoti labi zinātu mazākumtautību valodu. Vēl vairāk — krievu skolās viņus sagaida ne mazāk kā 30% piemaksa par bilingvismu un pasniegšanu valsts valodā. Vienīgi — kas tad paliks latviešu skolās? Bet tas jau ir jautājums no pavisam citas šā pārskata nodaļas, kas varētu saukties: «Latviešu skola: kurp aizgājuši pedagogi?». |  | |
|
| |  | |  |
|
