Cik var noprast, raksta autors aizstāv pārstāvniecības demokrātiju. Tā patiešām nav slikta demokrātijas forma, tomēr tā ir laba tikmēr, kamēr pastāv noteikta apmēra tautas priekšstāvju rotācija (ne tikai kā teorētiska iespēja, bet arī kā fakts). Iekšēju protestu manī izsauc profesija “politiķis”, jo tā ir balstīta uz indivīda tieksmi piederēt pie politiskās elites un sekojošas attālināšanās no vēlētājiem (vienkāršas tautas). Diemžēl politiskās elitēs arī ir sastopamas dinastijas (piemēram, Kenediji vai Buši), kas norāda uz bijušo, esošo vai nākošo politiķu “vārīšanos savā sulā”. Tad jau kādreizējās darbaļaužu tautas deputātu padomes pilnvērtīgāk spēja paust tautas vajadzības un izprast tās noskaņojumu (cits jautājums, vai deputātu balsojumi nebija tikai formāla izkārtne jau iepriekš CK un MP kabinetos pieņemtiem lēmumiem). Esmu tāls no ticības, ka mūsdienu politiskās elites vienmēr aizstāv vēlētāju intereses un pieņem pareizos lēmumus.
Rozenvalda k-gs norāda uz “pakalpīgo proamerikānismu”. Zinot raksta autora kādreizējo politisko darbību, nav pamata viņam pārmest šāda apzīmējuma izvēli, tomēr tāpēc jo vairāk ir neizprotama rakstā izjūtamā simpātija pret politisko elišu eksistenci.
P.S. Personiski es pilnībā atbalstu ASV rīcību Irākā. Ja problēmu nevarēja atrisināt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, bija jāizvēlās jebkurš cits risinājums.
Roberts Dambergs
11.04.2003 21:38
Juris Rozentāls raksta:
“Pēdējos gados par vienu no mezglpunktiem demokrātijas teorijas attīstībā kļuva “reālā sociālisma” sabrukums, jo kreisā autoritārisma kā politiskās alternatīvas sakāve lika meklēt jaunus ceļus liberālās demokrātijas pamatošanai. “
RD:
1. ‘kreisais autoritārisms’ savā būtībā nevarēja būt alternatīvs demokrātijas radīšanai. Tāda doma ir pašā sevī iekšēji pretrunīga – bet, tad sociālistiskā domāšana bija, un acīm redzot paliek, un paliks, šarežģijumu un pretrunu pilna… “naturally full of complexity and contradiction” kā te socialistiski domājošie man lepni skaidro, it kā tas būtu kas vērtīgs un pozitīvs. Autoritārisms nevar novest pie demokrātijas.
2. Atšķirojot ‘kreiso autoritārismu’ no, laikam ‘labējo’ autoritārisma liek jautāt vai ‘labējo’ autoritārisms ir citādi novērtējams? Vai doma ir, ka viena, bet ne otra autoritārisma versija varētu novest pie demokrātijas? Es nesaredzu atšķirību starp “kreisiskumu’ un ļabējiskumu’ politikā, īpaši ne autoritārimā, un ari ne socialismā.
Laikam domā ir sekojoša: Nacisms = labējo autoritārisms bet Komunisms = keso autoritārisms. Manu prāt tā ir nepamatota atšķirošana. Uzskatu Nacismu par socialismu nacionālistiskā noformējumā, bet komunismu par nacionāl socialismu kas slēpjās aiz ‘internacionalisma’ saukļiem. Abi sociālismi ir autoritāristki, un tā lab tie abi ir, pēc definīcijas, antidemokrātiski (t.i. uzskata demokrātiju par ienaidniecisku koncepciju).
Ja keisais no labējā nav atškirāms, tad paliek tikai novērtēt to abu filosofiskos, proti socialistiskos pamatus, abu eksperimentu rezultātus, un tad tos salīdzināt ar demokrātijas rezultātiem. Vēsture liecina par labējo/kreiso socialistu eksperimentiem – desmitiem miļionu bojā gājušājiem. Tā tad, vienalga kāds ir socialisms, tas noved pie briesmu dārbiem. Un sadale starp kreisājo un labējo sociālismu, vai sociālismu no autoritārisma ir viltus sadales, kuras nevar norādīt ceļu uz liberālo demokrātiju. Liberāldemokrātija nevar izcelties ne no nevienas vai otras (vai kādas jaunizgudrotas) socialisma teorijas. Tikai pametot socialistisko teoriju var cerēt atrast ceļu uz liberālo demokrātiju.
3. Zinātniskais sociālism pamatojās uz tēzi, ka cilvēks ja tik vien pacenšās, var ne tikai izprast sabiedrības regulējošos mechanismus, bet tos saprasdam tos ari spēj kontrolēt, lai ar šo kontrolspēku radītu debess virs zemes. Tas nav iespējams. Berlīnes socialisma eksperiments noveda pie haosa un miļioniem nogalinātu. Maskavas socialistiskais eksperiments radija vēl lielāku haosu un daudz vairāk nāvem, un upuriem. Seno grieķu lugās ari var lasīt kas notiek, kad cilvēks cenšās kļut par dievu vai piesavinājas vaŗu kas tam nekad nevar piederēt… haos, mokas un nāve.
Civēka prāts, paldies Dievam, loģiski spēj izprast ne vairāk par pusi no tā ko viņs katru brīdi uztver. Otru pusi viņš izprot ar savu ne-loģisko prāta pusi. Pusi viņs spēj nofiksēt matemātiski, bet otru pusi pielietojot aplinkus paņēmienus kuri redzami mākslā; literatūra un dzejā, baletā, mūzikā, par piemēram.
Tas ari attiecās uz politiku. Tas, ka viena sabiedrības puse reagē uz, teiksim Irakas kaŗu, emocionāli, bet otra ar it kā racionāliem argumentiem ir normāla parādība demokrātijas apstākļos. Vienprātība būtu uzskatāma par apšaubāmu parādību, kuŗu būtu tuvāk jāanalizē. Tas ka daļa Latvijas tautas izpauž vienu viedokli par Latvijas lomu Irakas kaŗā, un cita daļa citu, par pretēju viedokli, bet valdības viedoklis un rīcība varētu atškirties no abiem tautā izpaustiem viedokļiem nav uzskatāms par politisku Latvijas nenobriedumu. Pilnīgi pretēji! Tas norāda uz to, ka Latvija tuvojās patiesai liberālai demokrātijai, ka tauta atstāj aiz sevis putekļos ‘lietziņu’ un ‘ekspertu’ aizrādījumus ka ja tik vien ir gribas, atbilde uz gruto jautājumu ir atrodāma, vienotība valstī ir radāma, ka no kļūdam var izvairīties un domstarpību radītas asas debates ir novēršamas.
Tas ka Latvijas valdība uzdrošinājās pieņemt tik svārīgus lēmumus, bez garas apspiedes ar tautu, un dara to apzinājoties to, ka tautā varētu parādīties skaļi protesti, ir viss nozīmīgākais rādītājs, ka Latvijā briest patiesa liberāla demokrātija. Ir lietas kuras prasa valdibas vadošo rīcību, kā Irakas lietā, un par tādu drosmas izrādīšanu valsts vīri, un dāmas saņems assus pārmetumus (‘pakalpīgais proamerikānisms’), jo rezultāti tādai rīcībai it kā nav prognozējami. (Vai konsultācijas ar tautu būtu devušas prognozi? Nebūtu. Ar ekspertiem? Ari nē!)
Bet ir ari lietas kuras prasa tautas līdzdalību pirms galīgi lēmumi tiek pieņemti (Latvijas iestāšanās ES). Ja Latvijas valdība šajā gadienā būtu pieņēmusi lēmumu bez tautas atbalsta, tad tā būtu bijusi nedemokrātiska rīcība. Tauta tomēr varētu protestēt par to, ka par tik sarežģītu lietu prasa tai spriest pašai… kur tad palikuši mūsu lietziņi, un eksperti. Bet tādi protesta gājieni par Rīgas ielām ari būtu apsveicāmi, kaut jocīgi.
Latvija ir jau tāli ceļā attistot savu politisko kultūru. Pierādijums tam ir tas, ka notiek “atjaunotās brīvvalsts vēsturē pirmā tik nopietnā valdošo politiķu un sabiedrības vairākuma viedokļu sadursme”. Urā! Lai notiek! Tā ir demokrātija!
Tas, ka tauta izsaka, no sirds izjustas domas par kaŗu Irakā, un Latvijas lomu tur, un ka eksperti, politologi un lietziņi ieņem daudz samazinātu, bet tomēr nozīmīgu lomu ir apsveicāma liberaldemokrātijas izformēšanas parādība.
Priecājos vien, ka Latvijā debatēs piedalās vairāk un vairāk tautas, un tauta bez ekspertiem veido savus uzskatus. Priecājos vēl jau vairāk par to, ka valdībā ir atrodami spēcīgi, lēmuma spējīgi valst vīri un – DĀMAS!! Bravo mūsu Latviešu sievietēm!!
RPD 2003.04.11. Halifaksa, Jaunskotija, Kanāda
Roberts Dambergs
11.04.2003 21:41
Alberts - donchik@inbox.lv
24.02.2010 10:11
Demokrātija- sabiedrības spēja radīt labklājību sabiedrībā. Šai spējai jābūt veicināmai ar drošību, medicīnu, izglītību, sociālo atbalstu... un nedrīgst būt apgrūtinātai ar korupciju, slīmību, naidu, postu, karu...
