| |  | |  | | | | | Skolu atbalsts tomēr ir vajadzīgs. Bez skolas un skolotāju aktīvas līdzdalības interešu izglītību popularizējot (t.i. tikai ar vecāku un skolēnu pašu interesēm) nepietiks - atsaucība interešu izglītības pulciņiem būs nepietiekama.
Esmu to pieredzējis, cenšoties organizēt matemātikas pulciņu vienā ārpusrīgas skolā. Kamēr piedalīšanās bija pilnīgi brīvprātīga - nāca 2-4 skolēni. Tiklīdz kā iesaistījās skolotāji (vnk. ar regulāru pamudināšanu - bez kādām piespiedu metodēm), tad dalībnieku skaits pieauga līdz 10-15. Lai gan teorijā izskatās skaisti, ka skolēni paši brīvprātīgi kaut ko izvēlas - praksē vairums no skolēnu mācību olimpiāžu dalībniekiem ir tā vai citādi skolotāju pierunāti. Protams, var taisīt arī pavisam "ārpusskolas" pulciņus - kā to dara "Progmeistars", kuri māca programmēšanu. Bet tad ir vajadzīgi īpaši labvēlīgi apstākļi, daudzu entuziastu saskaņots darbs, un vēlams - arī ārējs finansējums.
Skolēni ir ļoti pašpietiekami - viņiem tāpat dzīve ir gana spraiga un interesanta. Nemitīgi notiek visādi jautri pasākumi. Viņi lieliski var iztikt gan bez papildu matemātikas, ķīmijas, programmēšanas vai radioelektronikas. Dejošana un sports - tās ir nodarbes, par kurām ir relatīvi vieglāk ieinteresēt skolas vecuma jauniešus, bet arī te ne vienmēr cilvēkiem pietiek gribasspēka ar to ilgstoši un regulāri nodarboties.
To zināmā mērā nosaka mūsu demogrāfiskā bedre - mūsu skolēnu ir relatīvi maz, konkurence lai varētu iekļūt vēlamajās augstskolās nav tik liela kā, teiksim, Āzijā (un pat ne tik augsta kā Latvijā pirms 10 vai 20 gadiem). Katrs skolēns ir pieaugušo uzmanības lutināts; viņš ikbrīdi var nodarboties ar jebko, kas viņam interesē - un tādēļ nav pat īpaši jācenšas vai jāsasprindzina spēki. |  | |
|
| |  | |  |
|
